agrs, steidzīgi ēdu brokastis, Gotlībs kā parasti uztirinās uz galda tieši man priekšā un ņemas izlaizīt Kr. tukšo putras bļodiņu, viņam patīk tīri trauki. un turpat netālu pilna medus burka, atvērta. un es ķerstu viņu aiz kājām, jo kaķu kājas ir tik ļoti foršas. un pēkšņi viena tāda pakaļkāja eleganti iegrimst tai medus burkā līdz pat celim, tikai kaķiem laikam tādu nav. un ir tik skaists rīts un Gotlībs stāv medū līdz celim, kura viņam nav, "ķepa un mirklis sastindzis mūžībā", un, neko nemanīdams, turpina intensīvi izlaizīt joprojām to pašu bļodu.
un man ir lielisks iegansts ierasties darbā vēlāk, "jo man bija jāmazgā Gotlībs."

un vienmēr, kad stumju ratos kādu no pieskatāmajiem bērnumiņiem, un visi vācieši uz ielas tā vien atplaukst kā puķītes un uzsmaida, es jūtos kā ele mele karamele. un vienmēr, kad pie mums atved kādu jaunu bebuli un visas darbinieces sacenšas, kura vairāk reižu izsauksies "SO SÜß!", un allaž paprasa arī man, "vai viņš nav SÜß?", es priecājos, ka viņas nedzird, kā es nodevīgi nodomāju, ka vienīgais patiesais saldumiņš no viņiem visiem bija tikai mazais Torbens, savādāk nosūdzētu un atlaistu kā likts.

(Wolf Erlbruch)

jeb "In Hitler's footsteps" ekskursija Minhenē un visu gidu gids ar Pašu.

šodien darbā valdījos un tā arī nevienu nenoklapēju. atnācu mājās un nevarēju attaisīt nabaga nevainīgo skapi, kālab, nebalsī raudot, ņēmu un nopļaukāju šamo līdz nāvei.

vakar viena jauka Frau Herzog uzaicināja uz savu dārzu lasīt jāņogas, dīvaini, ka es galu galā aizgāju, jo viņai taču Tallina, redziet, vairāk nekā Rīga patīkot.

un tad kaimiņu mājas pagalmā parādījās kombinezonā, tetovējumos tērpies un bruņots Pēteris, viņa suns Pako, un nu kāds nabaga nelaimesputns jeb balodis vairs nekad rītos nedūdos skaļāk par Pētera zaļajiem papagaiļiem, ko šams tur savā dārzā. grūti klājas visiem.

pastā puisis ap piecdesmit, labi ilgi nonīcis un izkarsējies rindā, varētu būt Jurgens vārdā, varētu arī nebūt, nerviem neizturot, skaļi paziņoja, ka agrāk visus šitos pārējos laimīgos pasta apmeklētājus, nostādītu rindā pie sienas un nošautu. bet visiem vienalga, ko tāds Jurgens saka, visi karsējas tālāk. pienāk Jurgena kārta beidzot pie pasta darbinieces un taču ņem un tieši sejā neapdomīgi nabadzītei paziņo, ka agrāk tādu kā viņa nošautu viens un divi, un tā arī vajadzētu. darbiniece apvainojās un atteicās apkalpot, kālab Jurgens, laikam priecīgs, ka beidzot var kliegt, sāka par savām tiesībām atkārtot reizes sešas vismaz, darbiniece tādas pašas reizes sešas nesatricināmi arī atbildēja, ka tādus jurgenus viņa neapkalpos, ja reiz viņu vajadzētu nošaut, un vispār. nācās Jurgenam atkāpties kliegt uz ielas, jo viņa tiesības uz apkalpošanu tā arī netika atjaunotas, lūk, tad gan, šķiet, gaisā varēja sajust, kā visiem kopīgi Schadenfreude iestājās.

ļaudis, zefīrus šokolādē mājas apstākļos pašam nevajag gatavot, vajag lielveikala apstākļos iegādāties garšas ziņā paredzamu preci un nemuļķoties, bet savus maigoņus, nevienam neredzot, izbarot kaķim Gotlībam.

aizmigu dārzā, bļe. ķermenītis, degunu ieskaitot, skaisti iededzis. kurš darbabiedris tagad ticēs, ka patiešām esmu un biju slima, staipījos kā padomju ķīselis apkārt un visu šo laiku nodarbojos tikai un vienīgi ar visa veida ciešanām un mocībām, ieskaitot ķiršu kūkas ēšanu katru dienu?

aizgāju pie sava jaunā vācu zobārsta un sapņoju vaļā acīm, kamēr ņēma un iztraucēja, ieurbjot pašas zoba gab. (gabaliņu) tieši vienā no maniem nevainīgajiem dvēseles spoguļiem. divi pāri acu uzreiz no mutes dobuma pievērsās manai asarojošajai acij un ņēmās meklēt, spīdināt gaismu, slapināt un satraukties. pēc nesekmīgajiem pūliņiem un kopīga hi hi ha ha teicu, ka esmu stipra un lai pievēršas novārtā pamestajiem zobiem. turējos. aizgājām abas ar joprojām asarojošo un sarkano vilkača aci majās, meklēju, spīdināju gaismu, slapināju, satraucos un zoba gab. izvilku. nākamo reizi, tiklīdz atzvilu zobārsta krēslā, man uz acīm nekavējoties tika uzmauktas rozā nē, bet dzeltenas zobārstniecības vai celtniecības aizsargbrilles, un tikai tad lika atdarīt muti.

un es visu laiku sev un vāciešiem kliedzu, ka nebraukšu šogad vairs uz Latviju, ka visas manas urlaubdienas ir jau izsmeltas buržuju holandēs šmolandēs francijās šprancijās, un vispār es Latvijā biju tik nelaimīga. un nemaz negribu braukt. un ejiet visi savos skābajos kāpostos vai vismaz uzēst kādu kūku ar kafiju.

nākamo un arī aiznākamo nedēļu celšos sešos no rīta, strādāšu visu nedēļu, sestdienu un svētdienu ieskaitot, pelnīšu nebeidzamas virsstundas, lai augustā brauktu mājās un, lidmašīnai nosēžoties, atkal raudātu tās pašas (apkaunojošās) prieka asaras. esmu pēkšņi tik laimīga, ka naktīs nevaru gulēt. un pat uz darbu eju ar prieku, kas vispār atbilst Zilu Brīnumu kategorijai.

http://dkuklin.ru/

varu tikai priecāties, ka neviens man tā arī nedāvina biļetes uz Traumschiff, jo visticamāk es pilnīgi neko tā sakarā nejustu. šobrīd man ir vajadzīgs kaut kas no "grāmatai piemīt dziedinošs spēks", jo banānu keeeeeksiem kas tāds pavisam noteikti nepiemīt.

šodien darbā biedrenei pasmējos, ka man vispār jau nebūs īpaši žēl, ka tās puķītes paliks nepalietas, jo man nepatīk rozā krāsa.
izrādās, ka biedrene pēc tam raudāja un visiem stāstīja, ka es viņu ne tikai necienu, bet principā neliešot puķes, jo viņas, redz, ir rozā krāsā. priekšniece arī piegāja un noprasīja, kā es kaut ko tādu esmu varējusi pateikt un ka tas esot neiedomājami. pati nesaprotu.

vakar darbā sanāca pārāk daudz labi padzerties, kālab kaut kā gadījās, ka pēcāk pasērst atnāca Horsts, un es kunga prātā izrādīju viņam savu tamborēto hitleru kolekciju un mein kampf 1933. gada izdevumu arī un kāškrustaino katlu lupatu arī viņš redzēja un hitlera pavārgrāmatu arī. un tikai atkārtoja "ach du Scheisse" atkal un atkal, lai arī pats tādā pašā kunga prātā pasūtīja priekš sevis vienu tādu h. uztamborēt. rīt negribu iet uz darbu.
napilsa, rugalsa, pokozal gitljerov, stidno smotretj Horstu v ljico.

mani Rēzeknes radinieki, jāpiebilst, nekrievi, vispār ir tolerances paraugs, ja tā padomā. uz referendumu gāja, pat ar automobīļiem brauca un putām uz lūpām Pret balsoja pat tie, kas, šķiet, nekad iepriekš nebija dzirdējuši par tādu vēlēšanu eksistenci Latvijas Republikā, kur nu vēl kaut kādiem referendumiem. pēc pāris mēnešiem tādas vienas radagabalas kāzās, viņa latgaliete, viņš krievs, viss pasākums krieviski, visi savā starpā krieviski, tikai zagsā diemžēl nācās latviski, bet vismaz līgavainis ar savu Da vārdu glāba situāciju, nekāda starpnacionālā naida, nekādu piezīmju un apvainojumu, tikai mīlestība.

katrreiz, kad kļūstu par pūķi, pirmā lieta, ko izdaru, eju uz guļamistabu, savācu viņa segu, spilvenu, grāmatas, modinātājpulksteni un aiznesu uz otru gultu. atgriežos atpakaļ un iekārtoju savu segu un spilvenu gultas centrā. pēc 18 minūtēm, kad kļūstu par cilvēku, eju atkal, atnesu visu atpakaļ, sakārtoju, lai nepamana, ka ir nests, un gandrīz vienmēr aizmirstu nolikt vietā pulksteni.

un kur gan atrodas šitik jauka grīdiņa? ( nu tak )

man nemācīja, ka tik ļoti sāpēs, kad Lūsis nomirs. pēkšņi ņems un vairs nebūs, kaut arī strīpainu ķepu savējā turot, būsi viņam un ļoti pašai sev apsolījusi, ka viss būs labi viss būs labi viss būs labi labi labi. kādas muļķīgas sāpes, kāds muļķīgs, muļķīgs kaķis.

Metjū lauž vāciski vēl sliktāk par mani, kālab uz frizētavu viņš devās ar iepriekš sagatavotu plakātu. tagad mans solabiedrs ir neviens cits ( kā )

patiesībā pēc pusgada neziņas un mokām ar "nezināmas izcelsmes" sāpēm un vācu ārstiem man būtu vajadzējis Kaut Ko Izsecināt, Paraudzīties Uz Dzīvi Savādāk vai Kaut Ko Beidzot Saprast, bet man joprojām Par Visu Ir Pofig.

Im subtropischen Gebiet Karakalin findet der Granatapfelbaum günstige Bedingungen vor.
Turkemnische Sozialistische Sowjetrepublik.

Freunde des Pferdesports auf der Aschchabader Rennbahn.
Turkmenische Sozialistische Sowjetrepublik, 1977.

pasūtīju Portugāles Karlosam mūsu grāmatnīcā vācu valodas gramatu komplektu, pirku visiem kursabiedriem un viņam arī, ko ta'. nākamajā reizē viņam naudas nebija līdzi, lai norēķinātos, kālab pēkšņi atradu sevi viņa melnajā bmw, maldoties pa pilsētu un meklējot bankomātu. mēs abi gan labi zinājām, kur tā ierīce atrodas, bet bija taču jārunā par celtniecību, algu trīs tūkstošu apmērā un neviļus jāpieskaras manam celītim. ar viņu viss ir skaidrs un arī viņam ar mani viss ir skaidrs, neskatoties uz to, ka man ir kruts vācu vīrs un portugāļu vīra iespējamība mani ne mazdrusciņ neinteresē, tad tomēr iešu ar viņu uz diskotēkām, braukšu uz Portugāli pie viņa vecākiem un iešu kopā ēst vakariņas jau tūdaļ pat. un, ja es neiešu, tad, vai es gadījumā nezinot, vai Adrianai no mūsu kursa ir vīrs jau tūdaļ pat. beidzot ar visām lietas apstākļu noskaidrošanām, nu, ka tā priekš viņa nav problēma palikt tikai draugiem, kā gadījās kā ne, pēkšņi bijām pie bankomāta un man rokā tika iespiesti piecdesmit eiro, bet, Karlos, gramatas maksāja tikai piecpadsmit. nopērc sev kaut ko jauku. bļe, un man nav līdzi pilnīgi nekādu eiro vienību, lai visam pieliktu punktu. un atkal mēs esam ceļā un atkal maldāmies pa pilsētu, jo nepirkšu sev dāvanu, jo neņemšu viņa naudiņas, jo neiešu uz diskotēku, jo nebraukšu uz Portugāli apciemot vecākus, ka nākamreiz atnesīšu atlikumu, un visādi citādi "nē".
Karloss nav bijis šūlē jau četras nedēļas. apsveru domu nopirkt sev kaut ko jauku vai vismaz kaut kur apēst kārtīgu porciju kartupeļu klimpu ar sarkanajiem kāpostiem.

tā nu ir iegājies, ka norādīt puslīdz svešam cilvēkam, nu labi, sievietei, "klausies, tu esi tik tieva, tev vairak jāēd" skaitās patiesas rūpes, bet nezin kāpēc tikpat norūpējies "klausies, tu esi tik resna, tev mazāk jāēd" ir šausmīgs apvainojums. jāpiebilst, ka personisks apvainojums viņām iestājas arī tad, kad es godīgi pasaku, ka, ēm, tā kā nevēlos bērnus, un tad nu mani mēģina mierināt ar vārdiem "nu, nekas, nekas, varbūt vēlāk," kaut arī es jūtos tā, it kā man būtu jāmierina viņas. Angelika tajā šausmīgajā brīdi mazgāja kaut kādu šķīvi, kas sastinga pusceļā starp galdu un izlietni, manā virzienā pagriezās lielas acis un liels jo liels "BET KĀ?" lieta ir tāda, ka es kaut kā iegadījos tādā darbavietā kā vietējais bērnu klubs, kamdēļ pirmajās nedēļās, iepazīstoties ar pārējām darbiniecēm, ar katru no viņām agrāk vai vēlāk nonācām pie jautājuma, vai man jau ir vai kad man būs bērni. mīļākais gadījums šajā sakarā bija tad, kad pēkšņi Luīza pienāca pie manis ar lielu smaidu, uzlika roku uz mana nevainīgā vēdera un noprasīja, kad tad es plānoju.


(aizvainojums mans, bilde gan Бори́с Миха́йлов)

man bail, ka vecmāmuļa ņems un aizies nobalsot uz mājām tuvāko iecirkni, kas liktenīgi ir krievu skola, un tur sakurinās starpnacionālo naidu.

vispār es vācu valodas kursos pastāstīju, ka Latvijā vidējā temperatūra ziemā ir mīnus trīsdesmit, jo, kad izteicos, ka "pie mums" klimats tāds visnotaļ mērens vien ir, neviens neticēja. turklāt man jau bija gana ar iepriekšējo pieredzi, kad atklājās, ka tā īsti neinteresējos par sportu, un man tika paskaidrots, ka "jūs" taču esat baigi labie visos ziemas sporta veidos.

nekad neesmu vienatnēpiedzērusies, nē, nu kaut kādi ali jau neskaitās. protams, nevajag kost ribā, vajag ierakstīt cibā. vēsturisks ieraksts. un tikai tāpēc, ka ciemos ir kaučsērfinga dāma un man šausmīgi negribās šovakar tēlot, ka esmu "easy going und open minded", bet vācu valodas ekzāmenu tak kaut kā nosvinēt vajag.

biju ciemos pie Adriana Mustafas un Belas Amadeja. Adrians Mustafa meta kaunu pie malas un sāka spiegt, kliegt, aurot, baurot, žvadzināt un kladzināt jau pēc desmit minūtēm. Bela Amadejs sāka raudāt pēc divdesmit minūtēm. man šausmīgi sāka sāpēt galva un visi zobi piecas minūtes pēc Adriana Mustafas uzsāktajām aktivitātēm. šausmīgās galvas un visu zobu sāpes turpinājās arī mājās un nepārgāja visu vakaru.

vecais labais Herr "Geji Var Precēties Būhenvaldē" nevaid miris. uzzinājis par Costa Concordia un lielisko itāļu kapteini, ņēma un (gandrīz aizrīdamies) nenoturēja sveci zem pūra: "..itāļi..tie gļēvuļi..ja mēs viņu dēļ nebūtu noņēmušies Ziemeļāfrikā, tad Maskava būtu bijusi mūsu!!!" un vēl trīs izsaukuma zīmes, trīsreiz lielāki burti un trīsreiz sarkanāka seja arī.