biju ciemos pie Adriana Mustafas un Belas Amadeja. Adrians Mustafa meta kaunu pie malas un sāka spiegt, kliegt, aurot, baurot, žvadzināt un kladzināt jau pēc desmit minūtēm. Bela Amadejs sāka raudāt pēc divdesmit minūtēm. man šausmīgi sāka sāpēt galva un visi zobi piecas minūtes pēc Adriana Mustafas uzsāktajām aktivitātēm. šausmīgās galvas un visu zobu sāpes turpinājās arī mājās un nepārgāja visu vakaru.

vecais labais Herr "Geji Var Precēties Būhenvaldē" nevaid miris. uzzinājis par Costa Concordia un lielisko itāļu kapteini, ņēma un (gandrīz aizrīdamies) nenoturēja sveci zem pūra: "..itāļi..tie gļēvuļi..ja mēs viņu dēļ nebūtu noņēmušies Ziemeļāfrikā, tad Maskava būtu bijusi mūsu!!!" un vēl trīs izsaukuma zīmes, trīsreiz lielāki burti un trīsreiz sarkanāka seja arī.

pēdējā laikā sāk nomākt bailes, ka tad, kad mana vācu valoda beidzot sasniegs cilvēka cieņu neapkaunojošu stāvokli, smadzenes jau būs pilnīgi pielāgojušās Rozamundes Pilčeres cilvēka cieņu apkaunojošajai izpratnei par kino.

keramikas aplīša dāmas pēdējā nodarbībā tā vien sprieda, kura taisīs olu salātus, kura kartupeļu salātus, kura ceps maizi, kura kūciņas, kura uz visām ēdamajām virsmām pūtīs putukrējumu, gan jau pats Bratwursts droši vien arī pagodinās ar savu klatbūtni. pie zaļās muižas akā dirsēja, rītdien tur būs jāēd! rītdien tur būs ziemassvētki un Galds, kas nozīmē, ka es savus suku uzkalniņu nakstpodus nekad nepabeigšu. un man kaut kas ēdams "ak, tas tik tāds nieks pēc mūsu dzimtas onkuļa konuļa 19.gs. receptes" eksaltēti un cienīgi jaaiznes arī, jo acīmredzot rītdien izšķirsies mana nākotne pie pavarda. cienīgi rosolu atnest nevar. cienīgi siļķi kažokā atnest nevar. tālab jau kopš rīta cēliena lauzu galvu, ko lai komisijai pagatavo, jo neko nemāku, nekas nesanāk und ich spreche nicht gut Deutsch. bet, pateicoties aktīvai recepšu meklēšanai, esmu atradusi lielisku gastroskopijas vajadzību pastiprinošu neierašanās iemeslu, kas velk uz slimības gultu jau šo izlasot vien: "Ja uznāk nostaļģiskas atmiņas par bērnudārza/skolas/ēdnīcu laiku, kad brokastīs pasniedza četrkantīgo bālo omleti ar zilgano apakšu, tad šī ir īstā recepte, ar ko atmiņu atsvaidzināt." ellē ceptā bērnudarza omlete, kas sabojāja bērnību uz visu dzīvi. ( 666 )

laikam tas bija augusts, soma ar ciema kukuļiem sakrāmēta, pilsētas drēbes mugurā, acis jau mazliet uz raudāšanu, kad pagalmā ieripoja Toļiks, lai vestu mani uz Rēzekne II staciju. atvadīšanās kā parasti - bučas un apskāvieni abām babiņām, jautājumi, kad atkal atbraukšu, cenšanās saņemties, bet dibenistabā ģeds, slims, jau uz miršanu, apsēdies uz dīvāna atvadīties. (laikam.) turos, pienāku, apskauju, dodu buču, vaigs ass, rokā "Elita", balss vārga.
"nu, ko tev ģeds teica? ka vairs laikam, meitiņ, neredzēsieties?" babiņas, redzēdamas, ka ģeds, man acīs cieši skatīdamies, kaut ko saka, skumji burza rokās priekšautus. pamāju ar galvu un eju uz automobīli.
patiesībā ģeds teica, lūk, ko: "Toļiks alu atveda?"

tā kā schwiegermutter pazīst visu pilsētu un arī ārpilsētu, tad nemitīgi uzzinu par sevi kaut ko jaunu. kad pirku tēju pie General Butt Naked (patiesībā pie mistera Džo, bet šams ir no Libērijas), pēcāk uzzināju, ka es esot bijusi ļoti pārsteigta par cenu. kad iepirkos vietējā super bio bodē, uzzināju, ka pārdevēja esot domājusi, ka esmu no Itālijas. kad vācu valodas kursos jāstāsta par savu pašreizējo dzīvi un sadzīvi, tad nevaru atļauties klāstīt izdomājumus, lai vienkārši pielietotu jaunās zināšanas, jo tas viss tiek uztverts kā negrozāmi fakti, jo skolotaja pazīst. kad iepirkos citā bodē (acīmredzot man "nespīd" tik drīz izrauties no paterētāju sabiedrības jūga), pārdevējs bijis svēti pārliecināts, ka esmu no ASV. vakar uzzināju, ka keramikas pulciņa kundzes par mani ir ļoti norūpējušās, jo pēdējoreiz es esot izskatījusies ļoti dramatiska un drūma, tāpēc man tiek nosūtīta burkānu zupas recepte. tā lūk, esmu šeit laimīga, tikai kopš dzimtenes pēdējā apmeklējuma sirgstu jau mēnesi ar Neviens Nezin Ko, varbūt tikai S. Lazarevs.
kad pamatskolā kādā bioloģijas kontroldarbā bija jāraksta piemēri sugu savstarpēji labvēlīgām attiecībām, un uzrakstīju "Šķēle un Lembergs", skolotāja nosvītroja ar sarkanu un teica, ka Tas ir neiedomajami un Tam nav nekāda sakara ar bioloģiju. daudz laimes, es nepiemirsu, bet vakar bija jāskatās Miami Vice un man ļoti, ļoti negribējās celties no dīvāna.

pagājšnedēļ Frau Lehrerin paziņoja, ka mums būs jauns kursabiedrs - Hosē no Argentīnas.
šonedēļ Hosē no Argentīnas izrādījās esam tikai Huans no Peru.

pāri Jūdenštrāsei jau izkārti Ziemassvētki, veikalos sakrauti marcipāni, cilvēki, kēksi, piparkūkas un dāvanas, rudens melanholija atcelta, bet tā kā man nevajag ne marcipānus, ne cilvēkus, ne kēksus, ne piparkūkas, ne arī dāvanas, bet pundurtaksim Robertam naudas joprojam nepietiek, tad šovakar to visu, kā arī nodevīgā ārsta aizliegtās kūkas un kafiju, aizstās, Dieva dēļ:

pie schwiegermutter ciemos atbraucis Vilems no Čehijas, gadi apmēram 65, pilnīgi sirms un bārzdu arī nekrāso, vārdu sakot, labs cilvēks, parunājāmies krieviski par krieviem un citiem labiem cilvēkiem. bet tās vafeles, kaut kādas slavenās čehu vafeles, es kā atvēru iepakojumu, tā vai paģību, kaut kāds Šarms 1, ja ne 2 vai 3, kam pavisam noteikti ir arī pašam savs E ("kas akcentēs Jūsu maigumu un jutekliskumu") pārtikas rūpniecībā.

tas ir neiespējami. man ir pilna kabata ar darbiem, kas visi ir jauki. pirmkārt, pēdejās dienās ir uznācis vācu valodas mācīšanās trakums, kālab ar droši vien perversu sajūsmu lasu un pildu visus iespējamos uzdevumus, kas vien nekustas. otrkārt, ir pāris nepabeigta gleznojamā, pie kuriem ķerties tā vien niez rokas un viss ķermenītis. treškārt, nevaru sagaidīt sākt adīt cepuri, par ko nav īsti nojausmas, kā to darīt, bet pilns maišelis dzijas sagādāts. ceturtkārt, keramikas "aplīša" ietvaros labprāt arī skatītos pamācības, kā pagatavot ķemmes bedrīšu bļodas un citus sukas kalniņu podus, jo tur nav virpas. un tā kā gribu darīt visu uzreiz, tad kā allaž nedaru neko.

(Gerhard Haderer)

saprotams, kaučsērfingā apgrozās tikai ļoti īpaši cilvēki - open minded, funny, great, creative, wonderful, interesting, awesome, easy going, nodrošinot interesting discussions visu laiku utt. tāpēc šis ieraksts būs veltīts vienai no viņiem, mūsu (manai, Kr. un kaķa) nesenajam ciemiņam no Berlīnes, kura patiešām bija tik īpaša (75 atsauksmes, kā tagad skatos), ka lika pārdomāt visu mūsu (parasto cilvēku un parasta kaķa) dzīvesgājumus un cilvēces vēsturi piedevām. nu, kā jau parasti, uzdāvinājām zobubirsti, jo sava bija aizmirsta, uzdāvinājām akvareļu papīru, jo šoreiz nebija līdzi, lai 'kā parasti iemūžinātu savus iespaidus krāsās', nelegāli cienājām ar klātneesošā dzīvokļa biedra superprēmēto sieru, sasodīti gardo sierakūku un pārejiem labumiem, ko tādi cilvēki parastie un kaķis parastais savās mājās tur, nu un tad bija interesting discussion laiks. ēm, vairak gan interesting monologue laiks. tostarp, ka cilvēkiem jābūt vienkāršiem un patiesiem. nu, ka imperiālā Japāna bija komunistiska. ka viņas misija ir studēt cilvēku psiholoģiju. ka brīnišķīgais kaučsērfings ir tik open minded, funny, great, creative, wonderful, interesting, awesome, easy going, nodrošinot interesting discussions visu laiku utt. par cilvēku dabu. un par meiteni, kurai tik un tik atsauksmju. un par puisi, kuram tik un tik. par to, ka tu esi tieši tik stiprs, cik tu jūties. un ka mūsu profils tāds pavisam vājš. ka sievietei jābūt stiprai. un ka kaučsērfinga mītingi ir super duper pilni ar interesting people un un un. visu labu un visu gaišu. pēc pāris teikumu atstāšanas mūsu atsauksmē un pēc mūsu pāris teikumiem viņas atsauksmē, saprotams, viss pozitīvi un pat smaideklītis piebāzts klāt, jo nekas slikts jau nebija, visas sudrablietas vietā, bija smieklīgi, bet tad mēs pēkšņi saņemam 6 reizes garāku vēstuli ar pārmetumiem, jautājumiem un draudiem (dziļi ievelku elpu), ja mēs nemainīšot atsauksmi, kuru taču varot redzēt tūkstošiem cilvēku, respektīvi vienu vārdu šajā atsauksmē, tad viņa mainīšot savējo. un, saprotams, tam sekoja vēl trīs vēstules ar pieprasījumiem, pasakaidrojumiem un komentāriem. saprotams, es te tagad neaizrītos ar kūku, ja viņa savas ciemošanās laikā būtu uzdāvinājusi arī cepumus ar šokolādes gabailiņiem, nevis tikai akvarelīti, jo uz mūsu papīra 'tika iemūžināti savi iespaidi krāsās', ar eksaltētu runu par to, cik šis ir īpašs, skaists un izdevies, ak, jā, uz superprēmētā siera kečupu arī tā kā nevajadzēja ziest(: ( un tagad piemēri, kādas ir pareizas atsauksmes )

vispār man tagad nav laika paskaidrot, kur bija prāts izdomāt mežrozīšu ievārījumu ievārīt, jo jāiet taču turpināt griezt un tīrīt.

nupat kā grāmatnīcantikvariāta vajadzībām izrevidējām vienas Frau ("o, Jūs no Lettland? Tallina ir ļoti skaista pilsēta.") bēniņus un grāmatskapjus, pilnus ar bēthovenu, mocartu un pārējo dižgaru bistēm, un es gandrīz apraudājos, atrodot vācu valodā DDR izdotas latviešu tautas pasakas, nemaz nerunājot par šmacistiskajām brošūrām. tas tādai trauslai šodienai patiešām ir par daudz. bet, lai būtu vēl jo vairāk, jāpiebilst, ka mums te iznācis jauns šmacistu bilžu albums 3D versijā ar brillītēm pielikumā (galva sāka sāpēt pēc kāda septītā brīnumattēla) un pirmais hitlerjūgendietis (nu jau hitleraltenietis) ciemā, kas nekavējoties iegādājās, lai piedzīvotu klātienes efektu, bija neviens cits kā vecais un nenoliedzami labais Herr "Geji Var Precēties Būhenvaldē". varu tikai nožēlot, ka nekad nepiedzīvošu, kā viņš, apjozies ar divām brillēm, lai ne tikai divkārši pastiprinātu klātienes efektu, bet vispār kaut ko redzētu, ērti dīvānā atzvilis, ēd plūmju kūku un ir absolūtā klātienē. (bet oktobrī mums "spīd" Dānijas klātienes efekts, kālab jau pasūtināts biezāks sērfkostjums un sērfbakalava, man tik parasta kurtka un zābaki, lai, krastā stāvot un mājot ar rūtainu Rēpoča kabatslakatu, kā parasti nesaltu ragā.)

domubiedru grupa Vacija, Germany, Deutschland
Par grupu: Visi kas dzivo Vacija, Germany, Deutchland vai patik shi valsts vai velas tur noklut. Lai jums izdodas ari atrisinat savus jautajumus shaja grupa. :)
šī apraksta iedvesmota savus sasāpējušos jautajumus cenšas atrisinat arī kāda Eva Švāne 3. sep 08:55
"Mairita, tātad uzskati ka homoseksuāli un židi ir normāli? !! tad novēlu lai tev ir dēls un viņam pakaļā bāž žīds!!!"
no sirds novēlu Evai arī turpmākus panākumus savu jautajumu atrisināšanā.

kopš sasniegti pilsoniskā brieduma gadi šī būs pirmā reize, kad nesanāks mēģināt nolaizīt aploksni, iecirknī izvilkt granātai līdzīgu priekšmetu un nobalsot divas reizes. tuvumā nav ne urnas, ne aģitācijas automobīļa, ne novērotāja, ne seifa ar vēlēšanu zīmēm un nolauztu atslēgu, ne arī balsu uzpircēja, kas nebūtu vācietis vai turks, ieinteresēts pārdot man kebabu, nevis manu balsi par dižreformatoru nopirkt. padzēru kafiju, uzēdu kūku, palasīju. bet, jā, gribētos būt Tur un pieskatīt savu mamuci, lai par vispasaules žīdisma, masonisma, varavīkšņotā liberālisma un sorosītisma nesamierināmajiem (mūžsenajiem un nopietnajiem) apkarotājiem nenobalso.

kaķu durtiņas mājā ļauj notikt gadījumam, kad divos naktī ciemos sadomā iegriezties svešs un rīcībspējīgs kaķu vīrietis, kas ne tikai priecīgs ārdās pa dzīvokli un nograuž mūsu kaķa cepumiņus, bet bagātīgi iezīmē manas bikses kā savējās. </p>

pagaidām nemaz nepietrūkst māju, toties dažkārt, ēdot mežā avenes, ienāk pratā doma, vai šo ogu lietošanu uzturā ir apstiprinājusi Eiropas Savienība.

un šodien doktorāts bija pilns ar slimiņiem vāciešiem (ka ne bratwurstam kur nokrist) it kā līgojuši būtu.

pirmkārt, viņš, tas itālis, mans solabiedrs, visu pasvītro ar dažādu krāsu pildspalvām. otrkārt, visus uzdevumus pilda ar parasto zīmuli. treškārt, ja kaut kur pieļauj kļūdu, tad izdzēš un pārlabo, lai glīti. ceturtkārt, kad viss uzdevums izpildīts, ņem un izdzēš pilnīgi visu, un pārraksta ar pildspalvu. piektkārt, esmu vesela. (James Rizzi)

man patiešām nebūtu žēl sabojatā apava, ja vien būtu to skatu redzējusi, kā mans jaunais kasimirs, pilnīgi mierīgs un ar sevi apmierināts dzīvnieks, pietirinās pie kedas, iebāž galvu līdz pašam purngalam un veikli izvemj savus nešķīstos svalvu kumšķus kā tādā īpaši viņam radītā vemjamtraukā. jaunas izjūtas un vēlme kādu tā labi sāpīgi paraut aiz strīpainās astes jeb viņu sauc Luzi. ( ļoti strīpains uzskates materiāls )

bet pie mums ciemos bija atbraukuši japānīši, vīrs un sieva (budisti, abiem pāri septiņdesmit, augumā metrs piecdesmit, parasti mostas četros no rīta un visu rīta cēlienu klausās vācu valodas radiokursus, kam seko angļu un franču valoda, gulēt iet astoņos, piemiedz ar aci Kr. un pačukst, ka es esmu jauka meitene, skaļi smejas, runājot par Fukušimu un savu meitu, kas mirusi no vēža, uz atvadām apskauj). Kr. centīgi izrādīja savas namatēva prasmes, tostarp vācu kulinārajās zinībās, gatavodams pirmo, otro, trešo (ceturto, piekto un arī sesto ēdienu). līdz ar ciemiņiem snaikstīju degunu pāri katliem un pievienoju starptautiskajam ēdiena apbrīnotāju ansamblim arī savu 'AH ZOOOO' un 'OOOO' par burbulīšiem, sparģelīšiem, kartupelīšiem un tik ļoti brīnumjauko sviestu. pēkšņi japānītis uz mani: "tu arī gatavo?" es: "..ne sevišķi.." japānis: "un tava mamma gatavo?" es: "jā, mamma gatavo gan.." japānis, ļoti priecīgs un atvieglots: "tad tev vēl ir laiks!" ( ilustrācija )

piektdien pāri ielai esošā itāļu naudas atmazgāšanas saldējuma kafejnīca bija sarīkojusi decibeliski vērienīgu diskotēku ar kāda itāļu viesmākslinieka ļoti izteiktu pašdarbību ar Erosa Ramacotī kompozīcijām pārspīlētu sintezatora ritmu pavadījumā. uzstāšanās izvērtās ļoti skaļa, pārkāpjot pieļaujamās uzvedības normas un izraisot vācieša cieņu apkaunojošu stāvokli visā ielā, lai gan kafejnīcas apmeklētaji, pateicoties saldējumam un picām, ātri vien nonākuši kunga prātā, ārkārtas stāvokli nemanīja un aktīvi iesaistīja priekšnesumā savas balss saites, kad vien mākslinieks mikrofonā nobaurojās Un Tagad Visi Kopā, veidojot nesliktu kopkori labākajās latviešu dziedatāju tautas tradīcijās. policijai zvanīja laikam taču visa iela un visi kā viens laikam taču saņēma atbildi, ka kāds centīgs kaimiņš jau ir piezvanījis pirms viņiem un Kobra ir ceļā, ir jasaglabā miers, nekādā gadījumā nevajag ļauties panikai un galēji labējām idejām. itāli apklusinaja ap vieniem un Erosa lieliskās kompozīcijas nu vairs skanēja tikai kā klusinātas šūpuļdziesmas, kas ātri vien ieaijāja krāsainajā vienradžu un varavīkšņu pasaulē. tomēr bija Kāds, kas negulēja visu nakti - Jona kungs, kas savu rīcībspēju kritiskās situācijās bija pierādijis jau iepriekš, proti, viņš, ienācis nopirkt rīta avīzi un uzzinājis, ka vācu ārlietu ministrs ir gejs un turklat apprecējies, pa visu 'mūsu' veikalu bija nobaurojies Viņi Var Precēties Būhenvaldē!!!, tādejādi saglabādams savu godu, cieņu un labo slavu. itāļu diskotēkas sakarā šoreiz Jona kungs sevi parādīja salīdzinoši mierīgi un, tikai mazliet putām pār lūpām un resno vēderu šķīstot, piemērojot savas balss skaļumu itāļu balles decibeliem, kliedzienā izsecināja, ka Tiem Sasodītajiem Iebraucējiem Ir Atļauts Pilnīgi Viss Kamēr Mēs Vācieši Esam Tikai Netīrumi!!! un aizgāja lasīt avīzi.

ir kāds vārds jaukajā vācu valodā, kas nekādīgi negrib ielīst galvā uz palikšanu. tā kā pēdējā laikā esmu kļuvusi garīgi vāja un aizraujos ar konditorejas izstrādājumu pagatavošanu mājas apstākļos, tad šis vārds ir Saldais Krējums jeb Schlagsahne, kuru dienās nākas iepirkt diezgan bieži. problēma jau nav tajā, ka nespēju to atcerēties. šis savā būtībā noteikti visnotaļ labsirdīgais vārds nepārtraukti jūk un aizvietojas ar vienu citu - Zahnfleisch, kas diemžēl nenozīmē neko citu kā smaganas. aizeju es uz iepirkšanās valstību Kaufland un meklēju sasodīto Saldo Krējumu, un visā tajā kapitālisma un ehec pārbagātībā nevaru taču atrast. un turpat diemžēl pagadās jaukas vācu ūsas, kas tur strādā, un tad nu es tikpat jauki nāku klajā ar jautājumu - "labdien, atvainojiet, kur atrodas smaganas? man vajag smaganas."
gribētos to noplēšamo kalendāru, kur katru dienu kādi vācu valodas vārdi iedrukāti, lai cilvēks ne tikai fiziski attīstās, lapiņu noplēsdams, bet arī savu nabago garu bagātina ar kādu gaismu nesošu vārdu, tikai es vēlētos, lai tur katru dienu būtu tas nešķīstais Schlagsahne iedrukāts.

bet pms kādreiz arī beidzas un viņš ir atkal Viņš. un rīt es dodos uz Vāciju.

vispār tas pms ir viena svētīga lieta. vai gan citā dvēseles stāvoklī man beidzot ienāktu prātā, ka Viņš tomēr varētu nebūt nekāds Viņš, bet visparastākais viņš, kas nav divdesmit stundu autobusā vērts.

pēc Crème brûlée pagatavošanas sirdi nomāca pāri palikušie olu baltumi, kālab garīga miera iegūšanai un jo sevišķi pēc tam, kad receptē izlasīju, ka ne vairs nejauši, bet pavisam legāli drīkstēs nomest uz grīdas cepampaplāti, izdomāju pagatavot tos buržuāziskos cepumus, nu, makaronus. kaut kādā mirklī, īsti nepiefiksēju, kurā tieši, man notika kaut kādas fundamentālas pārmaiņas dvēselē vai sagribējās beidzot atgadīties dīvānā, skatīties ikvakara šmacistu dokumentālo filmu un padzerties, kālab izlēmu, ka nav ko ķēpāties ar makaroniem, kas pat nav makaroni, spiežot mazas kaijānu pļekas uz plāts, un vispār, dzīvei nav jēgas un visi ir stulbi. rezultātā sākumā cepeškrāsns un vēlāk arī dienas gaismu ieraudzīja "Baltais kvadrāts", pie cepampapīra kārtīgi piecepies, ņem tik un liec viesistabā pie sienas, priecājies pats un rādi draugiem. šī ideja tomēr tika noraidīta un es noniecināta, pieprasot atgriezties reālajā pasaulē, kur kulinārā māksla tiek novērtēta atkarībā no izdalījušos gremošanas sulu litrāžas, kas mana milzu makarona gadījumā kaut kā nesteidzās vis izdalīties. tāpēc kārtīgi nolobīju savu ģeometrijas meistardarbu nost, sadalīju mazākos baltajos, mazliet piedegušajos kvadrātos, taisnstūros un daudzstūros, aprēķināju katram gan laukumu, gan perimetru un virsū uzdzēru pienu. ( kā dzīvs )

jā, jā, esmu mājās no visām tām ārzemēm, no visām tām Vācijām, Marokām un Itālijām. domāju, te joprojām mūžīgais sasalums, bet, kas tev deva, "cilvēki pie jūras sauļojas un nododas sportiskajām aktivitātēm", bet "simtlatnieku programmā vēl vēlētos iesaistīties 46028 bezdarbnieki".

raksts vietējā vācu avīzē stāsta, ka atklāts Topf & Söhne veltīts muzejs - memoriāls. Topf & Söhne ir ģimenes uzņēmums, kas šmacistu laikos jauki ar viņiem sadarbojās, ražojot krāsnis koncentrācijas nometnēm, uzstādot ventilācijas sistēmas gāzes kamerās, lai paši šmacisti pecāk varētu droši tur ieiet un pārliecināties, ka viss "kārtībā", turklāt uzņēmuma inženieri no brīva prāta, paši nebūdami nekādi lielie šmacisti, pašiedvesmas vadīti nāca klajā ar visādiem uzlabojumiem, lai varetu sadedzināt vairāk, labāk un efektīgāk. un arī izvēdināt vairāk, labāk un efektīgāk. vārdsakot kārtējais uzņēmums, kas nu vācu tautai liek uzdot parasto kutelīgo jautājumu - Kā Gan Viņi To Varēja? - un nokaunēties. un sašust, jo uzņēmuma darbinieki Zināja. muzejs patiešām interesants, neatraudamās lasīju trīs stundas no vietas un pēc tam nevarēju paiet, bet runa ir tatad par to rakstu vācu avīzē, kas ļoti skaisti nosaukts par Ingenieure des Todes jeb Nāves inženieri. patiešām šādos mirkļos priekpilni izsaucos "ja tas nav jauki, tad kas vispār ir jauki", jo minēto rakstu gluži nejauši ieskauj atbilstošākie mūsdienu komercsludinājumi-reklāmas visā pasaulē, un ne mazizmēra. respektīvi, vismaz pāris no tiem reklamē dažādas krāsnis, kamīnus un to uzstādīšanu. cits savukārt nodarbojas ar dažādu lietotu apģērbu izpārdošanu kungiem un dāmām. bet punktu uz i uzliek sludinājums, kas nodarbojas ar dārglietu, zeltslietu un tostarp zelta zobu uzpirkšanu.

beidzot esmu ieguvusi apskaidrību: pizdata un ahujenna tiek lietots pozitīvā nozīmē, bet pizdanuta un hujova tiek lietots negatīvā nozīmē. kā redzams šajā uzskates materiālā, Vladimirs tātad izskatās pizdata, nevis pizdanuta. un ahujenna, nevis hujova.

jau traki sapriecājos, ka pateicoties atomreaktoram, zemestrīcei un arī Japānai varēs labi un ātri visas filmas par Godzillu torrentos dabūt, bet, kas tev deva. nesanāks tomēr iedzīvoties uz Svešas Nelaimes.

ir diezgan jauki, ka neviens vācietis Tev tīši nebrauc savu automobīli virsū, lai parādītu, kur hitlers ziemo, kad esi kļūdījusies aprēķinos un par ātru savu naivo kāju no ietves nospērusi. tieši pretēji, automobīlī sēdošās vācu ūsas atplaukst zobotā smaidā, māj ar roku un priecājas par tavu dzīvību no visas sirds.