laikam tas bija augusts, soma ar ciema kukuļiem sakrāmēta, pilsētas drēbes mugurā, acis jau mazliet uz raudāšanu, kad pagalmā ieripoja Toļiks, lai vestu mani uz Rēzekne II staciju. atvadīšanās kā parasti - bučas un apskāvieni abām babiņām, jautājumi, kad atkal atbraukšu, cenšanās saņemties, bet dibenistabā ģeds, slims, jau uz miršanu, apsēdies uz dīvāna atvadīties. (laikam.) turos, pienāku, apskauju, dodu buču, vaigs ass, rokā "Elita", balss vārga.
"nu, ko tev ģeds teica? ka vairs laikam, meitiņ, neredzēsieties?" babiņas, redzēdamas, ka ģeds, man acīs cieši skatīdamies, kaut ko saka, skumji burza rokās priekšautus. pamāju ar galvu un eju uz automobīli.
patiesībā ģeds teica, lūk, ko: "Toļiks alu atveda?"