bet pie mums ciemos bija atbraukuši japānīši, vīrs un sieva (budisti, abiem pāri septiņdesmit, augumā metrs piecdesmit, parasti mostas četros no rīta un visu rīta cēlienu klausās vācu valodas radiokursus, kam seko angļu un franču valoda, gulēt iet astoņos, piemiedz ar aci Kr. un pačukst, ka es esmu jauka meitene, skaļi smejas, runājot par Fukušimu un savu meitu, kas mirusi no vēža, uz atvadām apskauj). Kr. centīgi izrādīja savas namatēva prasmes, tostarp vācu kulinārajās zinībās, gatavodams pirmo, otro, trešo (ceturto, piekto un arī sesto ēdienu). līdz ar ciemiņiem snaikstīju degunu pāri katliem un pievienoju starptautiskajam ēdiena apbrīnotāju ansamblim arī savu 'AH ZOOOO' un 'OOOO' par burbulīšiem, sparģelīšiem, kartupelīšiem un tik ļoti brīnumjauko sviestu. pēkšņi japānītis uz mani: "tu arī gatavo?" es: "..ne sevišķi.." japānis: "un tava mamma gatavo?" es: "jā, mamma gatavo gan.." japānis, ļoti priecīgs un atvieglots: "tad tev vēl ir laiks!"