raksts vietējā vācu avīzē stāsta, ka atklāts Topf & Söhne veltīts muzejs - memoriāls. Topf & Söhne ir ģimenes uzņēmums, kas šmacistu laikos jauki ar viņiem sadarbojās, ražojot krāsnis koncentrācijas nometnēm, uzstādot ventilācijas sistēmas gāzes kamerās, lai paši šmacisti pecāk varētu droši tur ieiet un pārliecināties, ka viss "kārtībā", turklāt uzņēmuma inženieri no brīva prāta, paši nebūdami nekādi lielie šmacisti, pašiedvesmas vadīti nāca klajā ar visādiem uzlabojumiem, lai varetu sadedzināt vairāk, labāk un efektīgāk. un arī izvēdināt vairāk, labāk un efektīgāk. vārdsakot kārtējais uzņēmums, kas nu vācu tautai liek uzdot parasto kutelīgo jautājumu - Kā Gan Viņi To Varēja? - un nokaunēties. un sašust, jo uzņēmuma darbinieki Zināja. muzejs patiešām interesants, neatraudamās lasīju trīs stundas no vietas un pēc tam nevarēju paiet, bet runa ir tatad par to rakstu vācu avīzē, kas ļoti skaisti nosaukts par Ingenieure des Todes jeb Nāves inženieri. patiešām šādos mirkļos priekpilni izsaucos "ja tas nav jauki, tad kas vispār ir jauki", jo minēto rakstu gluži nejauši ieskauj atbilstošākie mūsdienu komercsludinājumi-reklāmas visā pasaulē, un ne mazizmēra. respektīvi, vismaz pāris no tiem reklamē dažādas krāsnis, kamīnus un to uzstādīšanu. cits savukārt nodarbojas ar dažādu lietotu apģērbu izpārdošanu kungiem un dāmām. bet punktu uz i uzliek sludinājums, kas nodarbojas ar dārglietu, zeltslietu un tostarp zelta zobu uzpirkšanu.