tā nu ir iegājies, ka norādīt puslīdz svešam cilvēkam, nu labi, sievietei, "klausies, tu esi tik tieva, tev vairak jāēd" skaitās patiesas rūpes, bet nezin kāpēc tikpat norūpējies "klausies, tu esi tik resna, tev mazāk jāēd" ir šausmīgs apvainojums. jāpiebilst, ka personisks apvainojums viņām iestājas arī tad, kad es godīgi pasaku, ka, ēm, tā kā nevēlos bērnus, un tad nu mani mēģina mierināt ar vārdiem "nu, nekas, nekas, varbūt vēlāk," kaut arī es jūtos tā, it kā man būtu jāmierina viņas. Angelika tajā šausmīgajā brīdi mazgāja kaut kādu šķīvi, kas sastinga pusceļā starp galdu un izlietni, manā virzienā pagriezās lielas acis un liels jo liels "BET KĀ?" lieta ir tāda, ka es kaut kā iegadījos tādā darbavietā kā vietējais bērnu klubs, kamdēļ pirmajās nedēļās, iepazīstoties ar pārējām darbiniecēm, ar katru no viņām agrāk vai vēlāk nonācām pie jautājuma, vai man jau ir vai kad man būs bērni. mīļākais gadījums šajā sakarā bija tad, kad pēkšņi Luīza pienāca pie manis ar lielu smaidu, uzlika roku uz mana nevainīgā vēdera un noprasīja, kad tad es plānoju.


(aizvainojums mans, bilde gan Бори́с Миха́йлов)