Depardieu hat eine Schwäche für autoritär regierte Länder Osteuropas. Süddeutsche Zeitung

tikmēr kaimiņos pats Amon Göth visā savā krāšņumā bauda sauli.
( bilde )

biju ieskrējusi pāri ielai Frau T. veikalā, lai pārliecinātos, vai kāds no viņas kundēm nav tas izredzētais, kas mūsu iebrauktuvē novietojis savu automobili. tā arī savu nāciena iemeslu paskaidroju. ak, es meklējot mūsu kaķi, nē, neesot sen pie viņas redzēts, nez, kur viņš varētu būt. negribēju skaidroties, izdvesu vien kaut kādu skaņu un izgāju. vakarā zvans pie dzīvokļa durvīm, tur stāv Frau T. un saka, ka pie viņas kā reiz pašlaik uzturoties mūsu kaķis, es taču esot meklējusi.

nonāku lejā uz darbu, bet tur Krivcova vāciešiem radio stāsta, cik pārsteidzoši viņai šķietot tas, ka Latvijā daļa iedzīvotāju, krievi, tiekot diskriminēti uz rasiskā pamata. pēdējo reizi mani ar šito konfrontēja pirms kāda gada, kad Herr Š. paziņoja, ka zinot, Kāāāds rasisms Latvijā tiekot piekopts pret krieviem, esot redzējis vienā raidījumā. patiešām nepatīkams pārsteigums.

pamodos, mazliet atžilbu un sapratu, ka man no mutes pazudis uzzobis. vēderā viss sagriezās, jo, protams, uzreiz izdomāju, ka norīts un gals klāt. tad atžilbu vēl vairāk un sapratu, ka norīt to nav iespējams, un atradu to turpat blakus uz spilvena. ka būtu ņēmusi laukā, neatceros, pats izkāpt arī nevarēja.

šodien man piezvanīja no rtl un vaicāja, vai es gadījumā nezinot, kā sauc sievieti, kura svētdien mūsu ielā ar matu šķērēm(?) uzbrukusi savam dēlam, kas esot tā kliedzis, ka kaimiņiem nācies izsaukt policiju.

vai drīkstēšot dzīvoklī staigāt apkārt kaili, viņi esot tā mājās pieraduši, istabas rezervācija airbīenbī no diviem vāciešiem vārdā Dany un Andy, kas noraidāma par šiem, ē, vārdiņiem vien. un tad es atceros nabaga hercogu no Bangladešas, kas, pirms izlīst no istabas bez krekla, pa šķirbu vēroja perimetru, vai es kaut kur tuvumā nerēgojos. ja man gadījās pēkšņi parādīties pie apvāršņa, nekavējoties sekoja atvainošanās, skriešana istabā, miesas apģērbšana un tikai tad atkārtota iznākšana.

kad Francijā (un ne jau nu par skaisto ainavu priecājoties) uz autobāņa gadās izbraukt tukšu bāku, par izglābšanu jāmaksā 215 eur (no tiem 15 par 5 litriem dīzeļa). spiežot gāzi grīdā un nespējot noticēt, ka tas tiešām notiek, skaisti sanāca apstāties tieši pie oranžā sos telefona, jo benzīntankiem bija labpaticies izbeigties un tā arī nesākties. tad tu piezvani, otrā galā kundze pat runā kaut ko angliski, tad atbrauc viens automobilis un atved tev degvielu. un tad vācu apdrošinātājs kā draudzīgu žestu atmaksā tev to visu atpakaļ.

brīnišķīgais ūsainis no tā veikala, kurā pērku garšvielas, griķu cepumus un pupas, pasūtījis "Krievijas sapratēju" grāmatu. paradoksālā kārtā vēlos, kaut viņš šoreiz būtu to pasūtījis amazon, nevis draudzīgi izvēlējies atbalstīt mūs un tādējādi salauzis manu sirdi.

gadījās tā, ka cēlos no vai sēdos pie galda, un pēkšņi sāka reibt galva. nepārtraukts reibonis un to pavadošais nelabums nepāriet nu jau piecas dienas, kas ir tikpat ieliski, cik lieliskais laiks tur ārā. divas dienas reibu, trešajā tomēr aizgāju pie ārsta, jo no tās sliktās dūšas jau slikti metās. ieraudzījis manu grāmatu, viņš izteicās, ka lasījis Dostojevski armijā, bet nespēja atcerēties, ko tieši. tad viņš ņēmās skalot ar karstu ūdeni rokas, lai ar tādam aukstām nebūtu jāčamda mans vēders. izčamdīja, saspīdināja acīs gaismu utt., lai pareibstot vēl pa nedēļas nogali, tad sākšot sīkāk pētīt, jo šitas varot būt no visa kā un viss kas. protams, var jau paciest, bet ir tā, ka šajā stāvoklī neesmu spējīga veikt ierastās fiziskās aktivitātes, no kurām ir kļuvis atkarīgs mans psihiskais stāvoklis, un tas ir traģēdijas kalngals.

centrā die linke stends ar plakātu "befreiung, was denn sonst!" patiess prieks par viņiem, ka mani tomēr šajā sakarā neuzrunāja.

ir diezgan grūti, ja tev ir tikušas iedalītas pīles kājas, bet pati neesi pīle un ik pa laikam tomēr jāpērk jauni apavi.

kundze mēž laukā dzīvokli, esam uzaicināti izskatīt grāmatu plauktus. vienā istabā tikai gulta un tai blakus galds (ar galdautu), saka, ka medmāsai. kundze gatavojoties šajā istabā, šajā gultā sagaidīt savu nāvi, bet mēs lai kaut ko "iztaisot" no savām dzīvēm. ejot laukā, mazliet paslīdu uz kājslauķa, divi centimetri varbūt, un uzreiz piebīdu to atpakaļ pie durvīm. stingrs "lūdzu, nolieciet VIETĀ kājslauķi!"

mans runcis ievilcis pa kaķu durtiņām kāpņutelpā, uzstiepis uz trešo stāvu, ietusnījis cauri otrajām kaķu durtiņām un nolicis pie manas istabas durvīm balodi.

varētu padomāt, ka laikā, kad no zila gaisa krīt vācu lidmašīnas, vācieši uz brīdi aizmirsīsies un visās malās Viņu neredzēs bīstami rēgojamies. nē, no tā paša zilā gaisa uzrodas frau K. un sāk izpausties, ka mums bez maz grāmatnīcā Hitleram kancele uzbūvēta, vai nu tā varot šitajos drausmīgajos laikos, kad SA pa ielām atkal maršējot. viņa jau saprotot, ka mūsu paaudzei tas neesot nekas tāds, bet viņa, lūk, esot visu to piedzīvojusi, viņai tas esot nepatīkami, ko tādu redzēt, vārdsakot, pasaules gals klāt. tad nu beidzot. biju "tikai" ielikusi skatlogā grāmatu, kur uz vāka "Hitlers" rakstīts, nekādu propagandu, parastu dokumentu krājumu no trīsdesmitajiem, līdzās vēl grāmatas par otro karu, bet tās, redz, acīs negriežas un redzi nelaupa, jo tur nav Viņa vārds virsū. ko īsti viņa savos 70 gados būtu tik drausmīgu piedzīvojusi, ja pilnīgi visi vācieši, kā tagad zināms, toreiz bijuši pretošanas kustībā, arī nav skaidrs.
nē, nē, vienmēr jāpatur prātā, ka kādam kaut kas nepatiks, traucēs un tiks norādīts, ka tā nevar un nevajag. ka garām tirināsies kāds no brīnišķīgās "rechte szene" vai tikpat brīnumjaukās "linke szene" un aizdirsīs skatlogus ar antifas ķēpām vai vispār izsitīs stiklu, ja viņiem tur kaut kas nepatiks. ak, jūsu grāmatnīca dibināta trīsdesmitajos? labāk to nekur nenorādīt. un melnas drēbes arī valkāt nevajadzētu. un new balance botes arī. un matus bizē pīt arī nav ieteicams. kapuci likt galvā arī.
bet tas, ka šajos drausmīgajos laikos, kad visi ar saviem naudas līdzekļiem atbalsta amazon, kādu vispār interesē mazas, privātas grāmatnīcas skatlogi, gan iepriecina.

desmit eiro dzeramnaudas par to, ka viņš no Austrumprūsijas, bet es no Latvijas. turklāt viņš zinot, ka šajos laikos privātajām grāmatnīcām slikti ejot, tā ka, ja kādreiz mums vajagot naudu, viņš palīdzēšot.

viņi patiešām saka "ski heil!" es aprobežojos ar parastu atsveicienu, ja vispār, lai nesanāktu pārteikšanās ar briesmīgām sekām.

Frage: soll ich doc martens schuhe kaufen, oder sind diese Schuhe Nazihaft? ich find die richtig schön!
ich find doc martens schuhe voll süß, aber meine Mutter sagt, dass diese Schuhe Nazi Schuhe sind. Ich haße Hitler, aber ich liebe diese Schuhe...denkt ihr ich kann die kaufen? Sind das überhaupt Nazi schuhe?

neviena ilgi man nav teikusi: "tu esi tik tieva, tev vairāk jāēd," kas nozīmē tikai vienu, esmu kļuvusi resna un man mazak jāēd.
(nopirku 160 pumpainas mafinu formiņas.)

Herr D. šodien savā īpašumā ieguva grāmatu "Slims no medikamentiem". kad piedāvāju maisiņu, atteicās, jo tagad uzreiz iešot ar to grāmatu vispirms pie ārsta un tad uz aptieku, lai ''viņiem visiem'' parādītu.

piedalīties šajā pasaulē vēl mazāk.
pirmā jaung. apņ. manā mūžā.

pārspraužot kaut kādus vadus, atklājās, ka televizora augšējā mala vidū smaržo pēc sasvīdušas paduses. noskaidrojās, ka pirms kāda pusgada aparāts bija salūzis, un kāds remonta onkulis bija pasitis to padusē un aiznesis uz savu automobili.

jau sāka mākt aizdomas, ka pasts ir kaut kur notrallinājis manu paciņu no mājām, nē, pastkastē iemests paziņojums, lai rītdien ejot pakaļ. bet es jau šodien aizgāju, jo paziņojumus apskatu no visām pusēm un vēl arī apostu, bet nelasu. nekrietnība ir tā, ka mēs veikalā pieņemam sūtījumus, šķiet, priekš visas ielas, kad tik kādam labpatīkas pusdienlaikā nebūt mājās, bet tā vietā, lai arī manu paku atstātu pie mums, pastmanis iemet paziņojumu "ej uz pastu" un aizved to nezināmā virzienā. man ir aizdomas, ka rīt gribēsies kaut ko neapmierināti pasvepstēt, tur iekšā ir konfektes galu galā.

nolikos slimības gultā, apkuri varēju pat neuzgriezt, jo pati ar sevi tā uzkarsēju gaisu, ka snuķi cilāt sāka kaut kāds pērnais ods. labi gan, ka šito nesaku astoņpadsmitajā, bet mans vācu mājas ārsts vispār patīk vairāk nekā mans latviešu ģimenes, četru gadu laikā nav izrakstījis antibiotikas nevienu reizi, tikmēr, lai ar kādu kaiti Latvijā aizgāju, mājās pārnācu ar antibiotiku papīrīti. ar citām zālītēm arī paskops, vaicajoši skatās, nogaida, ko teikšu, un godīgi pasaka, ka izdzīvošu tāpat, iekrītot gultā, daudz dzerot un ciešot. otrreiz savus panākumus atrādīt arī nav jāiet, nu, lai tikai samaksātu latu, beigās tikai pasaka, ja kas, nāc, ich lebe ja schließlich davon hahaha. hehehe. vienīgais mīnuss, ka dažreiz rindā ar citiem vācu cietējiem un simulējošajiem skolniekiem ļoti ilgi jāsēž, slimajās sezonās, bet pluss tāds, ka esmu koncentrējusi visus savus ārstus ap sevi jeb savu māju, kamdēļ varu aiziet sevi pieteikt, atnākt atpakaļ uz mājām pāris stundas paciest un tad iet pa taisno viņa kabineta iekšā, labi, ne gluži pa taisno, bet pasēžot vēl pusstundu.

Zwei lettische Heranwachsende sind von einem der großen Fährschiffe getürmt, haben sich an Land gerettet und fliehen vor ihren Verfolgern, dem zwielichtigen Verbrecherduo Matthias Keller (Jan Henrik Stahlberg) und Viktors Berzins (Tambet Tuisk).

B) Vai esat kādreiz arestēts/-a vai notiesāts/-a par pārkāpumu vai noziegumu, kas ietver morālu nekrietnību vai pārkāpumu, kas saistīts ar aizliegtām vielām; vai arī esat arestēts/-a vai notiesāts/-a par diviem vai vairākiem pārkāpumiem, par kuriem kopējais ieslodzījuma laiks bija pieci gadi vai vairāk; vai arī esat bijis/-usi aizliegtu vielu tirgotājs/-a; vai arī vēlaties iekļūt valstī, lai iesaistītos noziedzīgās vai amorālās aktivitātēs?

C) Vai esat kādreiz bijis/-usi vai pašreiz esat iesaistīts/-a spiegošanā vai sabotāžā; vai teroristu aktivitātēs: vai genocīdā; vai starp 1933. un 1945. gadu esat bijis/-usi iesaistīts/-a jebkādā veidā vajāšanās, kas saistītas ar nacistisko Vāciju vai tās sabiedrotajiem?

- kādā veidā tu varēji dabūt nost no sienas tualetes papīra turētāju ar visām skrūvēm?
- nezinu..es tikai ritināju papīru un tas pats nokrita..
- tātad tas stabili turējās pie sienas septiņus gadus, bet tagad, tev vienkārši plēšot nost papīru, tas nonāca nost ar skrūvēm un apmetumu?
- jā.
- piedod, tas nav iespējams.
- ..nu labi, iespējams, es uz tā sēdēju..
- KĀ TU TO DOMĀ, TU SĒDĒJI UZ TUALATES PAPĪRA TURĒTĀJA?
- es neteicu, ka sēdēju, es teicu, iespējams..

bļe. vārdsakot tas Bangladešas sivēns ne tikai nespēj apsēsties uz poda, bet, tur tā vīrišķīgi stāvot un čurājot, vēl arī aizlien sienas pusē un savā lielajā nogurumā uzstutē pēcpusi uz papīra turētāja.
nekad vairs istaba netiks izīrēta nevienam, ē, aziātam, jo es patiešām nespēju paciest visas tās aprobežotās, šaušalīgi neiecietīgās, rasistiskās slikta cilvēka pārdomas, kas mūsu dienišķajā civilizāciju sadursmē man te mēdz ierasties neaicinātas.

pamodos ar tik cieši sakostiem zobiem, ka galu galā pasūtīju uzzobi.

pavadot katru vasaru laukos, mani labākajā gadījumā vienu nedēļu no vietas ēda prastas augusta blusas, kamēr pieaugušie neizpūta visas gultas ar kaut kādu visus dzīvos organismus nobendējošu diklofosu. šeit, civilizācijā, mani nu jau katru gadu visas vasaras garumā un ne tikai (kamēr silti) kož nost kaut kādas mitoloģiskas, neredzamas pļavas ērcītes (milben). aizgāju ar viņām un savu izmisumu pat pie ārsta, jo domāju, ka kaut kāds kašķis piemeties, bet tik vien ieteica, kā māju iztīrīt (iztīrīju), drēbes izmazgāt (izmazgāju) un pumpas ar niezi mazinošu ziedi ieziest (vēl ko), pasmējās arī vēl. dzirdēju, ka bez maz katram vācietim zem kamzoļa esot tādas pumpas, kam gan īsti negribu ticēt, jo pie ezera, kur visi izmetušies freikörperkultur kostīmos, nevienam tādas neredzēju.

tā kā veselais saprāts šajā gadījumā iesaistīties atsakās, tad ļoti ceru, ka viņi patiešām reiz atcels to bezmaksas atpakaļsūtīšanas iespēju, jo tad es beidzot apsvēršu ilgāk, vai pasūtīt mantas, kuras man neder.

"27 Prozent der Letten sind russischer Herkunft." Süddeutsche Zeitung

Zīgerta kungs ir pensionēts krievu valodas skolotājs, kas vasaru pavada ģērbies tērpā, kas apliecina viņa tūlītēju gatavību doties safari. katru sestdienu atlieku plauktā speciāli priekš viņa avīzi, ko vakar pašķirstīju un, elpai aizraujoties, uzzināju, ka tur iekšā dzīvo bīstami fašisti un aprakstīta rietumu īstenotā pretkrievu propaganda. varētu viņam tagad to avīzi vairs neatlikt, lai iet pats to vienu lieko metru pie stenda un ņem, un tā viņam arī vajadzētu.

dīvainā kārtā problēma parādījās trīs dienas pirms norunātā zobārsta termiņa, nevis trīs dienas pēc. viņa grib, lai es naktī guļu ar plastmasas zobu uzliktni, lai atslābinātu apakšžokli. pēc medmāsas paziņojuma, ka mēs tur Latvijā esam mongoloīdi (mūsu dimantu raktuves šoreiz netika pieminētas), man kaut kā šķiet, ka tas uzzobis neko daudz nelīdzēs.

Nervozi, nemierīgi pasažieri.

Tie var būt bērni, pļāpīgas sievietes vai arī grupa nepārtraukti runājošu cilvēku, kuri neapzinās savas rīcības ietekmi uz satiksmes drošību. Neatļaujiet šādai publikai saistīt sevi intensīvās sarunās un kņadā. Izvēlieties līdzsvarotus pasažierus. (A. Pints. Drošas braukšanas noslēpumi.)

kad vilcienā intensīvi rakstu savā plānotājā, apkārtsēdošajiem noteikti šķiet, ka es pierakstu kaut ko ārkārtīgi interesantu, var just, ka viņi cenšas ieskatīties manā bloknotā. kādu traumu viņi gūst, izlasot nesamērīgos daudzumos un bezgalīgos atkārtojumos sarakstītus "palaist gājējus paskatīties tramvaju palaist gājējus paskatīties tramvaju" vai "pieturēt sajūgu pieturēt sajūgu pieturēt sajūgu", varu tikai minēt.

"čto za dom na protjiv?"
pēkšņs uzbrukums, man garām ejot, no cienīga paskata kunga, kas tikmēr nebeidza glāstīt savu viedo telefonu un ēkas virzienā pameta ar galvu, nenovēršoties no ekrāna.
opera.

ieeju "Valterā un Rapā" ar N. tējas glāzi rokā. starp citu redzu tikai pārsvītrota saldējuma uzlīmi. sāku aplūkot pie durvīm izliktās grāmatas un ar acs kaktiņu pamanu, ka viņš tuvojas. "arkafijumūsuveikalānedrīkst." smaidu, sorry, i didn't understand. "NOU KAFFEEE!" oh, ok, i will just finish checking out these books and then i will leave, i promise. turpinu aplūkot grāmatas un tā lēnām patiešām virzos uz durvju pusi. kādu mirkli viņš nezina, ko darīt, tad atkal pienāk un paziņo jau niknāk: "NOU KAFFEEE!!!" smaidu, it's tea actually. are you throwing me out from your store? nikns skatiens un sajūta, ka viņš mani patiešām tūliņ aizskars ar darbiem. smaidu, you were very kind. izeju no veikala.

kāpēc lv. pastam tomēr būtu jādeg elles ugunīs:
1) mājaslapā atrodamais tarifu kalkulators neatbilst pastā iekasētajai summai
2) nosvepstēja: "skatieties un mācieties, kā jānoformē sūtījums!"
3) atgriežot ES esoša internetveikala sūtījumu, tomēr vēl arī jāaizpilda kaut kāda pasta lapele, sniedzot "sīku satura aprakstu", cik vērts, cik daudz, cik smags. (par "sīkpakas tiek pieņemtas atvērtā veidā pēc to satura pārbaudes" nemaz nerunājot)

patīkamā un pierastā vienaldzība saglabājās līdz brīdim, kad vilcienā pretimsēdošā, ar to lenti greznojusies māte, braucot garām Salaspilij, sāka stāstīt savam četrgadīgajam dēl(ēn)am, apgādātam ar tādu pašu lenti un vēl matrožu mici, kam virsū izšūts "Sevastopolj", ka, šeit, lūk, ir bijis konclager un svētdien viņi abi tur aizbraukšot pastaigāties, lai viņš var posmotretj.