vismaz vienam cilvēkam jautājums par manu izcelsmi ir atbildēts uz visiem laikiem: Herr G. gadījās ienākt veikalā tieši tajā lieliskajā brīdī, kad es brīvi komunicēju ar "melno atraitni" no Čečenijas.

tās dzelzs tabletes ir vēstneši no elles.

pusdienās ēdu siermaizes un skatījos, kā kādreizējais aizsardzības ministrs, viņa caurkritusī labdzimtība Karl-Theodor Maria Nikolaus Johann Jacob Philipp Franz Joseph Sylvester Buhl-Freiherr von und zu Guttenberg aģitēja, ka vai nu Merkele, vai arī cauri ir ar mums visiem. biju tik pārliecināta, ka viņam ir bijis jāpazūd no zemes virsas, ka iegūglēju, vai viņa disertācijas plaģiāta skandāls toreiz tiešām ir noticis, vai arī esmu to nosapņojusi.

nācās sagraut pret visa veida starojumiem un sazvērestībām ļoti jūtīgo Herr D., informējot, ka viņa pasūtinātais žurnāls "Elektrosmogs. Drauds veselībai" ir pieejams tikai ebook formātā.

istabas īrnieks izteicās, ka viņa mātes ģimene esot ļoti bagāti meksikāņu uzņēmēji. uzreiz apvaicājos, vai viņi ir narkotiku biznesā. viņš sāka smieties, jo domāja, ka jokoju.

kaķis, nebalsī ņaudēdams, pasācis naktīs stiept dzīvoklī peles (un likt mūsu kurpēs). apakšīrnieks, tā ļoti jau nu nekrietni smīnēdams, izteicās, ka mums vajadzētu ieviest kaķi, esot redzējis virtuvē peli skrienam.

"viņš ir iedomājies, ka ir baigais ģermānis un ārietis, kaut patiesībā ir vienkārši resns," kolēģis par attiecīgi tērptu un (miesās un rotaslietās) pušķotu jaunieti, kas vēlējās iegādaties islandiešu eddas.

kā es agrāk varēju dzīvot bez kefīra "sēnes" (kefirknolle), nesaprotu.

izskatās, ka nebūsim izspieduši no mūsu apakšīrnieka visu sulu, jo viņš ir varējis atļauties jaunas fjällräven bikses.

Zigmārs Gabriels joprojām ir pundurtaksim piemērotāks vārds nekā Franks Valters.

noturējos visu rudeni, visu decembri piedevām, kaut apkārt bija entie iesnainie šņukuri tikai ar vienu mērķi - uzšķaudīt un uzklepot, bet es nezin kādā sakarā ņēmu un noturējos, pat no rītiem nedzerot "siltu citronūdeni organisma atmodināšanai", par "domāju labas domas" nemaz nerunājot. jo, lūk, rītdien ir viens tāds datums, kad man jābūt veselai, jāvelk mugurā aizmugurē aiztaisāms ķitelis un jāliekas slīpi uz vienas kušetes vienā jaukā iestādījumā, bet, lūk, tieši dienu pirms šī senilgotā datuma sāk notikt tāds kā process degunā. savās sliktajās domiņās tostarp vainoju to pašu jauko iestādījumu, kurā man vakar bija tas prieks pavadīt trīs stundas ar pusi visādām infekcijas slimībām bagātināta ("wir sind alle krank hier, he he he") personāla sabiedrībā, atbildot uz jautājumiem, parakstot formulārus un klausoties rītdienas, kura acīmredzot nenotiks, sīkākā izskaidrojumā.

nopirkt grāmatu kaut kur citur, ierasties pie mums, parādīt no amazon izdrukātu lapu ar šo grāmatu un paprasīt, vai mēs nevarētu izrakstīt par to viņam kvīti, ko iesniegt finanzamt.

- ā, pagaidiet, bet jums taču vēl nemaz nav visi analīžu rezultāti gatavi!
- bet es taču šodien jums zvanīju, kā norunāts pēc 3 dienām, man teica, ka rezultāti esot labi, ka viss kārtībā. neviens neko neteica, ka vēl kaut kā trūkst..
- bet jūs neprasījāt.

bet otra palīdze aizkaitināta skatās man acīs un melo, ka man tas esot gan ticis pateikts, un vēl piedevām sakniebj lūpas.

tagad skaidrs, kāpēc te visās malās homeopātu-hailpraktikeru kabineti. nākammēnes svinēšu vēdersāpēm pusgada jubileju.

vakar mamucis ņēma un atsūtīja tik aizkustinošu īsziņu, kuras dēļ es pēkšņi skaidri apzinājos, ka neesmu mājās, un šajā sakarā sajutu milzīgu nepieciešamību apraudāties.
zviedru ābolkūku gan izcepu rijības, nevis svētku dēļ.

cepu, cepu un izcepu mafinus, bet pieliku par daudz cepampulvera. ļoti ciešot apēdu divus, bet pārējos izaicinoši noliku atklātā vietā uz galda, apzināti neslēpjot no kaķa un cerot, ka viņš tiem nolaizīs augšas, lai varētu bez sirdsapziņas pārmetumiem visu izmest miskastē, vainu par notikušo uzveļot viņam. šīs traģēdijas kompensēšanai izcepu ķirbja kūku un priecājos par šo faktu visu dienu, in der kaffeezeit uzliku uz zilā šķīvja pat veselus divus gab., jo tik skaista izdevusies. galu galā uzvārīju kafiju un ēdu pat diezgan garšīgā smilšu mīklas bļodiņā ielietu ķirbja biezzupu, kurai kāds pārskatīšanās dēļ bija piebēris cukuru, cieti un to visu vēl uzdrošinājies nosaukt par kūku.

biju LV, sapotējos pie reizes pret ērču enc. mana mīļākā medmāsa Z., uzzinot, kur dzīvoju, uzreiz painteresējās: "jums taču tur tie bēgļi." jā, mums tur tie bēgļi. "bet vai tad Viņi gribēs strādāt?" kā to tā var noteikt? "vispār, jā, mūsu pašu jaunie vīrieši negrib strādāt, jāraksta vislaik slimības lapas."

izīrējamajā istabā karājas glezna ar Zinātņu akadēmiju. istaba uz pāris dienām izdota kungam, kas izskatās pēc F. S. Hofmana. šodien viņš ienāk pie manis veikalā un tāds baigi priecīgs stāsta, kā skatījies un skatījies tajā gleznā, kamēr apjēdzis, tā taču tā pati Rīga, kurā viņš pirms divām nedēļām sabijis, un tā pati akadēmija, kuras skatu tornī augšā uztirinājies. tā mēs abi baigi priecājāmies, līdz pa durvīm ienāca reālā dzīve Herr S. izskatā, lai nopirktu žurnālu "Huzārs" (militārā vēsture. stratēģija. taktika. analīze. organizācija).

ķirurgs kā no romantiskajām filmām, kur tumši iededzis, bet tajā pašā laikā izdedzis galvenais varonis (tāds garš, bārdas rugājiem noaudzis, pusgariem matiem ar želeju un, protams, marko polo kreklā), aizbrauc uz laukiem un satiek Viņu, kuras dēļ pamet savu ķirurga praksi pilsētā un atver kūku ceptuvi.

ja pirms pāris mēnešiem nebūtu nejauši attaisījusi kaimiņienei adresētu sūtījumu un atradusi tur iekšā "Matrix" dvd, tad tagad dzīvotu tumsībā par to, kāpēc viņa savu jaundzimušo nosaukusi par Neo.

meklējot miso pastu, loģiski, ka ieklīdu kāda irākiešu kunga veikalā. lūk, tagad visu dienu domāju par to, kādos tik veidos es varētu pievārēt to 1kg dateļu pastu, kas viņam tur četros veidos bija pieejama.

"Uzsvars tiks likts uz estētiski kvalitatīviem, kultūrvēsturiski nozīmīgiem, latviskas dzīves ziņas veicinošiem, pilsētvidei atbilstošiem un videi draudzīgiem labiekārtošanas risinājumiem.
Šāds projekts būs izaicinājums gan projektētājiem, gan pasūtītājam, jo pēc pašvaldības ieceres, šī skvēra daļa pārtaps par pilsētas saieta laukumu, kura svarīgākie projektēšanas uzstādījumi ir ainavu dizaina unikalitāte, funkciju savietojamība un latvju zīmju enerģētiskā telpiskuma un kustības atspoguļojums."
Ogre.

agrāk viņa ar lepnumu stāstīja, kā bērnībā spēlējusies tikai ar puikām, draugi bijuši tikai puikas, tagad tas pats ar to pašu lepnumu tiek stāstīts par meitu.

pie kauflanda redzēju veci ar tādiem kā stilizētiem sīpolu un fenheļu tetovējumiem uz augšdelma, vēl papriecājos, ka kāds tā dara (jau gadu turos pretī vēlmei nopirkt šo adīto puravu), bet pēc pāris soļiem diemžēl sapratu, ka tie fenheļi būs bijuši labi domāti, bet slikti izdevušies augšdelma muskuļu fragmenti.

vietējā tautskola piedāvā jaunu kursu: "Apzinātas pastaigas ar lamām" (oriģ. "Entschleunigung mal anders: Achtsame Lama-Wanderung"), priekšzināšanas neesot nepieciešamas. pastaigas laikā ar lamām tikšot praktizēti apzinātības vingrinājumi. 36 eur.

ienāk garā liels vīrs, momentā piepildot visu telpu, un prasa, kur šaha grāmatas. parādu. bet tām grāmatām esot jābūt lētām. a kur cenas? ā, un cenas ir runājamas, ja? tur rokā grāmatu par 1 eur. saku, ka vispār jau nē. bet vai es zinot, ka mēs, iepērkot grāmatas, paši arī kaulējamies, tāpēc arī tagad cenām jābūt runājamām. atstāju viņu vienu. atnāk ar trīs gramatām, katru par 1 eur, ka ņemšot visas trīs, bet tikai par 2 eur.
no tā latviešu Dirsas Dibena pamācību sērijas, kā kafejnīcā dzert tēju par velti.

asinsanalīžu kabinetā pie sienas jauna bilde, uz kuru koncentrēt skatu, kamēr rokas tiek durtas entās reizes visās malās, bet neviena pile i netaisās tecēt laukā (bet viņai vajaga trīs mēģenes piepildīt, trīs) - bērna zīmēts sikspārnis ar izteiktiem ilkņiem, akvarelī. medmāsa izvelk adatu, es joprojām urbjos sikspārnī un slavēju zīmējuma kvalitātes, viņa nopūšas un saka, cerams, ar mani nekad neatgadīšoties nekāda ārkārtas situācija. nesaprotu, kādā sakarā, un paprasu, viņa nopūšas un daudznozīmīgi paskatās uz manām "tievajām, trauslajām rokām", joprojām nesaprotu. lai nākot rītdien atkal pamēģināt.

pilsētā bars garāmgājēju apstājuši necilvēcīgi (pārāk īsa pavada, nabags nevar nolaist galvu) pie notekcaurules piesietu šuneli, apspriež rīcības plānu, kurai iestādei vispirms zvanīt, kāds izsakās, ka suns piederot ubagotājam (austrumeiropas "ubagu" mafija, kas brauc viesizrādēs pa visu Vāciju) no tirgus laukuma. vēlāk veikalā viens jauks kunde atvadoties man saka, ka Vācija tuvākajā nākotnē kļūšot neglīta un ļauna, lai jau laicīgi braucot projām.

uztaisīju šokolādes krēmu vai pudiņu no t.s. zīda tofu. jūtos kā apēdusi lielu tasi t.s. pašcietējošo, balto mālu, kam prāta aptumsuma brīdī pievienota šokolāde, smaciņa viņiem abiem ir tieši tāda pati.

sadzīves biedrs uz mēnesi ir no Tenesijas, raksta disertāciju par verdzības atcelšanu, pils bibliotēkā lasīs piecpadsmit tūkstošus vēstuļu, ko uz mājām rakstījuši uz Ziemeļameriku emigrējušie vācieši.

biju mazliet apvainojusies uz sīriešiem, jo viņu dēļ pilsētas piedāvājumā bija tikai vācu integrācijas kursi ar līmeni A1 - B1 un ievadu atkritumu šķirošanā, bet, lūk, vakar beidzot sākās advancētāks doičkurss. man ir ļoti nepieciešams iekustināt savu, būsim atklāti, pabriesmīgo vācu sarunvalodu, labākais draugs nežēlīgi saka, ka es runājot kā Hurvineks, un pat tad, kad pārprasu, vai tiešām, viņš uzstājīgi paliek pie sava un pat nenovērš skatienu. (tāpēc bieži vien, kad jūtos slikti, mēdzu ieslēgt Hurvineku, lai justos vēl sliktāk). sagadījās, ka sēžu tajos kursos kopā ar trim sīriešu žokļa/zobu ortopēdiem (varēs parunāt par uzzobi), kas runā krieviski labāk par mani, jo studējuši un desmit gadus dzīvojuši Krievijā.
ja savajadzēsies, anesteziologs arī būs pie rokas (Azerbaidžāna), psihologs (Rumānija) arī.

ā, tātad "labie bēgļi" ir tie no Sīrijas, "sliktie bēgļi" no Ziemeļāfrikas, tagad skaidrs.

reizi gadā visi ielas denuncianti, kārtības uzraugi un mīļie kaimiņi nostumj elkoņus no saviem palodžu spilventiņiem un miesas no novērošanas posteņiem pie logiem, iet ārā un šauj gaisā visas savas gada laikā pieklājīgi aizturētās dusmas. vispirms skan raķetes, tad arī ātrās palīdzības sirēnas un ārā labāk iet nevajag, ja vien negribās nokļūt civilā tērpta un visnotaļ prātu un mēru zaudējuša bundesvēra krustugunīs. labākajā gadījumā var pieiet pie loga, gar kuru svilpj un pat iesitas kāds šāviens (jo viss notiek zem logiem visas šaurās ielas garumā), lai redzētu, kā parasti kūtrais un bezzobainais kaimiņš pēkšņi ir kļuvis par lielu, bruņotu, bet joprojām bezzobainu vīru ar plašu ieroču arsenālu, kas lielā steigā lādē pistolē vienu raķeti pēc otras un, uz augšu ne reizi pat nepaskatoties, apņēmīgi šauj tās gaisā, kamēr viņa biedri durvju priekšā uzstāda kaut ko līdzīgu Staļina ērģel(īt)ēm. pēc kāda laiciņa mūsu iela ir piepildījusies ar tik biezu dūmu aizsegu, ka bēgļi, nē, ienaidnieks, nekur nav redzams, bet nākamajā dienā riebīgie prieka zagļi un gutmenschen jau atkal runā par kaut kādu nenovīdīgu parakstu vākšanu, lai vecgada vakarā aizvāktu mīļos līdzpilsoņus uz noteiktiem geto, kur būtu oficiāli atļauts izšaut acis, rokas un citas nevajadzīgas ķermeņa detaļas.

bija ienācis Herr D., pazinu tikai pēc kaķu iepirkumu maisa un ddr naģenes, seja iekritusi, viss tāds savecējis, knapi sapratu, ko runā. izrādās, naktī pamodies ar kritiski zemu cukura līmeni, neesot vispār sapratis, ko dara, iemetis podā savu zobu protēzi un nolaidis ūdeni.

"novēlu Jums kā kristietei brīnumskaistu Adventes laiku."
lūdzu, nē.

dīvainā kārtā mana attieksme pret islāmu un tā praktizētājiem nebija paspējusi kļūt negatīvāka ne pēc čārlija lapeles, ne vakardienas, bet, lasot Latv. isl. kult. centra apcerējumus par lauztajiem pirkstiem toreiz un aktuālo bezsakaru par "brīnišķīgi nomaskētajām specdienestu pēdām" un "provokācijām un zaimošanu par ticīgo cilvēku vērtībām," uz to pusi sāk iet.

viņi uzvar. sliktās pieredzes dēļ, kad kritiskajos datumos sagribējās piparkūkas, bet nekur nevarēja dabūt, jo visas bija izpārdotas jau septembrī, nopirku šodien vienu turzu. izrādījās, ka tās nav piparkūkas, bet diezgan garšīga vācu izpratne par piparkūkām - uz Jēzus vafelēm sacepti mīksti prjaņiki ar piparkūku garšvielām un šokolādi.

tikmēr Frau T. no veikala pāri ielai protestē pret bēgļiem, uz durvīm uzlīmējot plakātu, ka vāc drēbes, segas un guļammmaisus "mūsu bezpajumtniekiem".

un brīnišķīgajam kungam teātrī arī sirsnīgs paldies par to, ka saņēmās un pamatoti aizrādīja, ka mana došanās uz sēdvietu ir smagākais pārbaudījums, kādu dzīve viņam uzlikusi.

jau biju paspējusi sabēdāties, ka man šoreiz Latvijā tik maz uzbraucienu no līdzpilsoņiem, bet, paldies dievam, jaukais kungs veikalā ar vienu iks tomēr pratās un izglāba situāciju.