Es nezinu, kas to rakstījis, bet...
Es vakar redzēju dīvainus cilvēkus- tie līdzinājās kamieļiem- paši sevi
apkrāvuši ar dāvanu maisiem. Un man gribējās tiem pieiet klāt un pajautāt-nu ko
jūs darat? Ir taču Ziemassvētku vecītis, kas par visu padomās..
Es atceros, ka sīks būdams mēdzu mammai ar tēti dāvināt lietas, kuras viņi paši
bija pirkuši. Nu, piemēram, ķemmi..Nomazgāju to un ietinu papīriņā- pašam jau
likās gaužām viltīgs gājiens-„neviens taču neiedomāsies, ka tā ir mūsu Vecā
ķemme..” Īsti nezinu kādā vecumā sāku apjaust, ka viņiem varētu būt kādas
aizdomas par dāvanu rašanās vietu, bet bija jāizdomā kas jauns! Bērnudārza
vecumā jau visiem šķiet, ka zīmē tie kā pats Van Gogs- un es, protams, īpaši
neatšķīros ar savas „zīmētājprasmes” īsteno apjaušanu. Manu otu un pirkstu
triepieni ar guaša krāsām, šķita esam īsti šedevri. Bet vienīgie manu mākslas
darbu apbrīnotāji bija vecāki-un te nu viņi iekrita..jo ļoti daudzus gadus
Ziemassvētkos saņēma manus ķeburējumus.
Skolas gadi-zīmēšana man vairs nenāk ne prātā. Esmu jau „liels” (kā nekā pašam
sava kabatasnauda)-un te nu laikam iekritu es pats, jo:
Bērns (nav vienāds) ar veikaliem
„Lielais”- kabatas nauda - laipni lūdzam!
Un tā šķiet cilvēki sāk aizmirst savas guašu krāsas. Vējš, kas sākumā tiek
zīmēts uz papīra pārtop par fēnu (vienīgais papīrs, kas dāvanā iekļauts ir
garantijas čeks).

Un tu- atceries Ziemassvētkus? Lai taču tie kamieļi paliek tuksnesī...tu dodies
uz mājām..noglaudi galvu savam mīļajam, satver silto plaukstu..piespied sev
klāt..pasaki..nodziedi..iečuksti ausī..Tu zināsi ko (jo tas taču ir tavs
mīļotais cilvēks)..un var arī neko neteikt..vienkārši būt blakus un
klusēt..sajust..

Un pēcāk lai iet visi fēni un čaukstošie papīri, jo arī bez tā jau īsti mēs
vairs nemākam.

Es pats nezinu kā smaidīšu, kad mani bērni man dāvinās vecās ķemmes, bet zinu---
apķeršu, dziedāšu un čukstēšu, cik sasodīti laimīgs esmu..jo man taču ir ko
mīlēt..un tā ir pati lielākā dāvana.