Puķes... bučas... garas pļāpas pa telefonu, īsziņas un meili, smiekli un kamols kaklā no paša rīta. Šorīt dzirdu - dēla mobilais pīkst 6.50. Izrādās, viņš speciāli gribējis pamosties, lai uzspiestu man miegainu buču uz vaiga. Ja tas cipars, ko ik pa laikam sev atgādinu, būtu tikai mazliet mazāks. diez, veic cilvēki drīkst lidināites pa mākoņiem un reizēm dzīvot ne šajā pasaulē?