Reakcija, protams, ir sviestaina. Bet saistībā ar raksta tēmu, manuprāt, ir jāpiemin meta-apsvērums, ka ētikas funkcija ir aizstāvēt tos, kas paši sevi aizstāvēt nevar, i.e., dabu, dzīvniekus, zīdaiņus, utt.

Tīri argumentācijas ziņā ir pozitīvi norādīt uz nekonsekvenci attieksmē pret vēl nedzimušiem un jau dzimušiem zīdaiņiem. Bet, pirmkārt, viņi paši atzīst, ka nav pirmie, kas par to runā un es rakstā neatradu nekā radikāli jauna. Otrkārt, tiešām neredzu nepieciešamību vēlreiz atkārtot vecos argumentus un tracināt publiku, ja pati problēma - nevēlēšanās/nespēja auklēt bērnu - praksē tiek veiksmīgi risināta ar glābējsilītēm un adopciju.

Kopējā bilance, tātad, ir negatīva.

Nu pag, kādu publiku - profesionālo periodiku lasa citi bioētiķi. Vienkārši šis kaut kā izplūda plašās tautas masās. Es saprotu, ka ētikas uzdevums ir iztirzāt un analizēt dažādus argumentus par / pret noteiktu pozīciju, nevis kādu aizstāvēt utt. Bet lai runā Juliāns (t.i., žurnāla editors, kurā raksts tika publicēts) http://blog.practicalethics.ox.ac.uk/2012/02/%E2%80%9Cliberals-are-disgusting%E2%80%9D-in-defence-of-the-publication-of-%E2%80%9Cafter-birth-abortion%E2%80%9D/

Pie reizes - palasi tos komentus. Līdz beigām jau tikt, protams, nav iespējams, bet brīžiem jau sāk izskatīties pēc Delfiem.

Bioētiķi arī ir visādi un neba nu bez viņu palīdzības ir notikusi šāda "aizplūšana masās".

Skarā ar ētikas funkcijām - neredzu pretrunu starp to, ko saki tu un to ko saku es. Galu galā, argumenti ir svarīgi tiktāl, ciktāl tie pamato kādu pozīciju attiecībā pret subject matter.

Es piekrītu Juliānam Savulesku par akadēmisko diskusiju un, plašākā nozīmē, vārda brīvību. Sakarā ar mūsu referendumu parādījās tieši tās pašas problēmas.

Par pretrunu - iespējams, pārpratu, bet no tā ko teici sapratu, ka ētika ir kaut kas līdzīgs noteiktas pozīcijas indoktrinācijai, kau kas, kas pauž kādas patiesības, kuras nu visiem jāpieņem. Tādā garā.
Jā, bioētiķi ir visādi, bet enīvej, situācija jau līdzīga kā ar tām pravieša karikatūrām - kāds kaut ko izlasa, neko vispār nerubī par kontekstu, bet sašutums afigennijs, jo redz, necilvēki, uzskata, ka bērni ir jāsit nost. Nezinu, kā tieši šitas noplūda, bet ne jau par to ir runa. Drīzāk jau kādi žurnālisti piestrādāja, jo cik tur tā darba - uzraksti, ka, lūk, ir tāda publikācija, kurā tiek prezentēti argumenti par labu infanticīdam un karsts materiāls gatavs. Par ko īsti tie argumenti, ko tieši aizstāv, no kā izriet utt. who cares? Un tad pošļo, pojehalo.

Es tikai vēlējos pateikt, ka ētika paliek vienīgais apsvērums, kādēļ nedarīt pāri vājākām būtnēm situācijās, kur visu veidu pragmatiskie apsvērumi to atļauj. A la - kāpēc neiespert sunim, ja tas ir mans suns un man tā gribas?

Es biju domājis, ka žurnālisti arī ir daļa no bioētiķu raibās saimes.

Ironiskā kārtā, ka akadēmiskajiem ētiķiem tagad ir jāpierāda savs "ētiskums" plašākas publikas acīs, kur lielākajai daļai liekas ka tai ir sakars nevis ar argumentāciju, bet gan ar morālo intuīciju vai sirdsapziņu.

Ā, nu izskatās, ka te kaut kāds kategoriju konfūzs pie vainas. Es ar 'ētiku' domāju jomu. Iemesli, kāpēc nespert sunim būs dažādi argumenti, kas atsauksies uz, piemēram, ciešanām utt. T.i., sunim spert ir slikti nevis dēļ ētikas, bet tāpēc, ka, piemēram, viņam tas būs sāpīgi. Un tad jau var runāt - cik liels svars ir šim faktam, t.i., suņa sāpēm utt.
Es nedomāju, ka akadēmiskajiem ētiķiem ir kaut kas jāpierāda. Maksimums - viņiem ir jāpaskaidro, kas ir tas ar ko viņi nodarbojas. Bet tas, šķiet, nav nemaz tik viegli. Jo tas vispārējais autkrajs jau ir balstīts kaut kādā sviestainu pieņēmumu mākonī. Tas nu ir skaidrs, ka visiem cilvēkiem nevajag lasīt akadēmiskas publikācijas. Īpaši tiem, kam ir grūta galva un vāji nervi.

Tavuprāt ētika kā joma pati ir value-neutral? Proti, ētika runā par lietām, kam var piemist tāda vai cita ētiska vērtība, bet pašām ētikas pozīcijām šādas vērtības nav?

Es domāju, ka tā īsti nevar jautāt. Ētika ir morāles normu pētīšana utt. Bet tā nav, piemēram, moralizēšana, noteiktas morāles pozīcijas aizstāvēšana utt. T.i., nodarboties ar ētiku nepieciešami neparedz noteiktas morāles pozīcijas aizstāvēšanu (lai gan tas neizslēdz, ka pētniekam var būt nostāja vienā vai otrā jautājumā). Proti, no tā, ka es runāju par ētikas problēmām vēl nekāda morāla pozīcija neizriet. Šajā nozīmē es neredzu problēmu runāt par to, piem., vai ir kādi jēdzīgi argumenti pret infanticīdu, rasismu, verdzību, homoseksuāļu laulībām utt. Un galu galā - kur tad par to visu runāt / rakstīt, ja ne attiecīgās jomas periodiskajos žurnālos?
Value-free tā nav tādā nozīmē, ka noteiktas vērtības uz to attiecas - t.i., tās vērtības, kas ir saistošaas ikvienam akadēmiskas jomas darbonim - godīgums, precizitāte utt.

Jap, te vairāki elementi noskaidrojās. No šīs vietas turpinot - ja esam vienojušies, ka tādas "akadēmiskās vērtības" kā godīgums, precizitāte un konsekvence attiecas arī uz ētiku, tad vai tas nebūs konsekvences principa pārkāpums, ja pats ētiķis izvairīsies ieņemt konkrētu pozīciju. It īpaši gadījumos, ja tā ir argumentēta labāk par citām?

Tātad, nodarbojoties ar ētiku nav iespējams izvairīties no tā, ka cilvēki aizstāv nevis kaut kādas abstraktas pozīcijas, bet gan savas privātās morālās pārliecības.

Nu pag, pag. Tas gan mazliet par strauju.
Tātad, atbildot uz jautājumu. Nē, domāju, ka nebūs. Kāpēc gan visos gadījumos viņam būtu jāieņem konkrēta pozīcija? Pirmkārt, ne vienmēr tas ir nepieciešams. Otrkārt, daudzos gadījumos tas vienkārši nav iespējams, jo noteiktās dilemmas situācijās var būt tā, ka 'pareizā' atbilde vienkārši nav acīmredzama. Viņa uzdevums varētu būt - doties tur, kur ved argumenti. Tas arī viss.
Līdz ar to es neredzu pamata piekrist tam, kas seko pēc "Tātad.." Maksimums ko var pateikt ir - dažos gadījumos privāta pārliecība tiek pausta, bet dažos - nē.

IMHO, vietā ir arī šis viedoklis. http://blog.practicalethics.ox.ac.uk/2012/03/the-fragility-of-freedom-of-speech/