Es domāju, ka tā īsti nevar jautāt. Ētika ir morāles normu pētīšana utt. Bet tā nav, piemēram, moralizēšana, noteiktas morāles pozīcijas aizstāvēšana utt. T.i., nodarboties ar ētiku nepieciešami neparedz noteiktas morāles pozīcijas aizstāvēšanu (lai gan tas neizslēdz, ka pētniekam var būt nostāja vienā vai otrā jautājumā). Proti, no tā, ka es runāju par ētikas problēmām vēl nekāda morāla pozīcija neizriet. Šajā nozīmē es neredzu problēmu runāt par to, piem., vai ir kādi jēdzīgi argumenti pret infanticīdu, rasismu, verdzību, homoseksuāļu laulībām utt. Un galu galā - kur tad par to visu runāt / rakstīt, ja ne attiecīgās jomas periodiskajos žurnālos?
Value-free tā nav tādā nozīmē, ka noteiktas vērtības uz to attiecas - t.i., tās vērtības, kas ir saistošaas ikvienam akadēmiskas jomas darbonim - godīgums, precizitāte utt.

Jap, te vairāki elementi noskaidrojās. No šīs vietas turpinot - ja esam vienojušies, ka tādas "akadēmiskās vērtības" kā godīgums, precizitāte un konsekvence attiecas arī uz ētiku, tad vai tas nebūs konsekvences principa pārkāpums, ja pats ētiķis izvairīsies ieņemt konkrētu pozīciju. It īpaši gadījumos, ja tā ir argumentēta labāk par citām?

Tātad, nodarbojoties ar ētiku nav iespējams izvairīties no tā, ka cilvēki aizstāv nevis kaut kādas abstraktas pozīcijas, bet gan savas privātās morālās pārliecības.

Nu pag, pag. Tas gan mazliet par strauju.
Tātad, atbildot uz jautājumu. Nē, domāju, ka nebūs. Kāpēc gan visos gadījumos viņam būtu jāieņem konkrēta pozīcija? Pirmkārt, ne vienmēr tas ir nepieciešams. Otrkārt, daudzos gadījumos tas vienkārši nav iespējams, jo noteiktās dilemmas situācijās var būt tā, ka 'pareizā' atbilde vienkārši nav acīmredzama. Viņa uzdevums varētu būt - doties tur, kur ved argumenti. Tas arī viss.
Līdz ar to es neredzu pamata piekrist tam, kas seko pēc "Tātad.." Maksimums ko var pateikt ir - dažos gadījumos privāta pārliecība tiek pausta, bet dažos - nē.