Jap, te vairāki elementi noskaidrojās. No šīs vietas turpinot - ja esam vienojušies, ka tādas "akadēmiskās vērtības" kā godīgums, precizitāte un konsekvence attiecas arī uz ētiku, tad vai tas nebūs konsekvences principa pārkāpums, ja pats ētiķis izvairīsies ieņemt konkrētu pozīciju. It īpaši gadījumos, ja tā ir argumentēta labāk par citām?

Tātad, nodarbojoties ar ētiku nav iespējams izvairīties no tā, ka cilvēki aizstāv nevis kaut kādas abstraktas pozīcijas, bet gan savas privātās morālās pārliecības.

Nu pag, pag. Tas gan mazliet par strauju.
Tātad, atbildot uz jautājumu. Nē, domāju, ka nebūs. Kāpēc gan visos gadījumos viņam būtu jāieņem konkrēta pozīcija? Pirmkārt, ne vienmēr tas ir nepieciešams. Otrkārt, daudzos gadījumos tas vienkārši nav iespējams, jo noteiktās dilemmas situācijās var būt tā, ka 'pareizā' atbilde vienkārši nav acīmredzama. Viņa uzdevums varētu būt - doties tur, kur ved argumenti. Tas arī viss.
Līdz ar to es neredzu pamata piekrist tam, kas seko pēc "Tātad.." Maksimums ko var pateikt ir - dažos gadījumos privāta pārliecība tiek pausta, bet dažos - nē.