Es tikai vēlējos pateikt, ka ētika paliek vienīgais apsvērums, kādēļ nedarīt pāri vājākām būtnēm situācijās, kur visu veidu pragmatiskie apsvērumi to atļauj. A la - kāpēc neiespert sunim, ja tas ir mans suns un man tā gribas?

Es biju domājis, ka žurnālisti arī ir daļa no bioētiķu raibās saimes.

Ironiskā kārtā, ka akadēmiskajiem ētiķiem tagad ir jāpierāda savs "ētiskums" plašākas publikas acīs, kur lielākajai daļai liekas ka tai ir sakars nevis ar argumentāciju, bet gan ar morālo intuīciju vai sirdsapziņu.