Nu to pašcieņas retoriku es nekādi nevaru nopirkt. Tas izklausās pēc Dzintara.

Nedomāju, ka to vispār var kaut kā paskaidrot. Tā ir subjektīva lieta, sentiments, kam nav nekāda sakara ar kaut kādu partiju retoriku.

Nu pag, pag, pričom šajā gadījumā sentiments? Man šajā gadījumā situācija izskatās apmēram šādi. Skolā tavā klasē mācās urla Vovka. Kaut kādā bezsakarā (nav svarīgi kādā) Vovka uz tevi ir uzmetis lūpu un sauc aiz stūra izkauties. Jautājums ir - ko dari tu? Saki, ka tas ir pašcieņas jautājums un ej kauties. Vai arī pasaki Vovkam, lai viņs iet d.? Es izvēlos otro versiju. Nejūtu nekādu vajadzību iet un retardētiem ļaudīm kaut ko pierādīt.

Var arī paskatīties no, tā teikt, pragmatiskā viedokļa. Pieņemsim, ka visi bāleliņi aiziet un nobalso pret. Jautājums - kas no tā iegūst? Man šķiet, ka, attiecības tramvajā un pagalvos kļūs sliktākas. Manuprāt, labākā izeja no šīs situācijas ir parādīt, ka mums ir pofig šāds sviestains referendums; mēs neesam pret vienu vai otru valodu. Mēs esam pret psihopātiem, kas šādus referendumus organizē. Tā teikt - uzlikt ar visu proboru.

Es jau teicu, ka sentimentu nevar paskaidrot, tas vai nu ir, vai arī nav.

No pragmatiskā viedokļa, manuprāt, vairs nevar izlikties, ka attiecības ir labas, jo tās nav labas. Un nejau kaut kādu psihopātu dēļ, bet tāpēc, ka ir divkopienu valsts.

Man, principā, arī būtu pofig tāds referendums un es cerēju, ka paraksti netiks savākti un situācija netiks eskalēta. Bet tie tika savākti pateicoties galvenokārt jauniem cilvēkiem, kuri līdz šim tika uzskatīti par integrācijas paraugu. Kāpēc viņi, tavuprāt, gāja parakstīties?

Nu nezinu, man šķiet, ka ar sentimentu var oirovīzijā balsot, nevis referendumā. Neviens jau nesaka, ka vajag izlikties, ka attiecības ir labas. Šobrīd ir jādara viss, lai tās darītu labākas. Bet piedalīšanās referendumā tās padarīt tikai sliktākas (arguably). IMHO, īsti labu opciju nav. Bet piedalīšanās ir lielāks ļaunums par nepiedalīšanos. No tā ko tu saki sanāk, ka turpat vai nav nekādas iespējas, kā tika atklāta konfrontācija. No sērijas - mēs tad nu parādīsim, kurš te saimnieks. Man ir bail domāt pie kā šāda retorika var novest.

Piekrītu, ka jādara viss, lai mainītu situāciju uz labo pusi. Pašlaik tvaiks tiek uzkurināts un referendums tieši ir līdzeklis kā to nolaist: negatīvais rezultāts lielā mērā pieliks punktu diskusijām par divvalodību.

Šī, manuprāt, ir tā situācija, kur pēdējā laikā uzsāktā atklātas valodas politika rezultējas kārtīgā ģimenes kašķī (bez vardarbības), pēc kura liekās emocijas tiks nolaistas un tad jau varēs arī padomāt par to, kā veidot kādas konstruktīvākas attiecības.

Kāpēc viņi, tavuprāt, gāja parakstīties? - Cik man nācies ar šīs grupas piederīgajiem aprunāties, viņi vienā balsī saka, ka tikai pateicoties tam, ka bāleliņi izjaukuši mierīgās un neitrālās līdzāspastāvēšanas pata stāvokli un aizsāka etniskās pretstāves kurināšanu ar parakstu vākšanu par mācību valodu etnisko minoritāšu skolās (latviešu valodā apgūstamo priekšmetu skaitu palielināt no 60% uz 100%).

Pirms gadiem 3 nevienam pat prātā nenāca pievērst uzmanību visādiem margināļiem tipa Lindermans (kuru latviešu vidē zināja daudz plašāk, nekā krievvalodīgo vidē), un ne par kādu otru valsts valodu neviens (izņemot šos pašus nevienu neinteresējušos margināļus) nerunāja un nedomāja. Bāleliņi šo "lēnās" integrācijas procesu ar savu referendumošanu izjauca, un tad kā mežā sauc, tā atskan, tb jau pamatskolā māca, ka jebkura darbība rada pretdarbību.

Piekrītu. No otras puses, ir tomēr dīvaini, ka cilvēki, kas dzimuši, auguši un mūžu nodzīvojuši Latvijā nezina latviešu valodu kaut vai minimālā līmenī. Manuprāt, integrācijas tempus kavēja tieši tas, ka tik daudzi nejūt vajadzību/vēlmi to mācīties.

Un atkal no otras puses, nedomāju, ka referendums šo vajadzību radīs.

Jā, šis ir valdīds punkts par kuru iespēju robežās esmu bļāvis visos man pieejamos kanālos, bet nē, tad visi bāleliņi runāja to, ka nevar piekāpties, kurš te saimnieks un tamlīdzigu šitu.

Vispār jau tas izklausās pēc Ausaiņa, haha

Domā Ušakovu? Viņš bija tas, kas pirmais lika galdā šo argumentu: "... man ir jābūt kopā ar simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, kuri vēlas saglabāt savas pašcieņas izjūtu".

Mana nostāja ir skaidra par šo referendumu - domāju, ka jēdzīgāk ir nepiedalīties (daži apsvērumi jau parādījās šajā diskusijā). Tomēr - vai gadījumā nebija tā, ka SC un Ušakovs piedāvāja trīs gadu moratoriju nac. jautājumiem (Manuprāt, nebūt ne tas sliktākais piedāvājums. Sevišķi no tagadējās perspektīvas). Un - gadījumā nebija tā, ka mūsu naciķi iebilda pret to? Sekas ir viss šis idiotisms.

Šis idiotisms ir nevis sekas, bet cēlonis. Nav jau tā, ka ļaunie politiķi pēkšņi sakurināja nacionālo naidu starp etnosiem, kas pirms tam kvēloja lielā mīlā viens pret otru. Ergo, tā ideja par moratoriju bija retorisks manevrs, kas tika piedāvāts ar mērķi radīt iespaidu, ka problēmu nav un uz tā rēķina noķeksēt konkurentiem daļu elektorāta. Līdzīgi rīkojās arī Šlesers, kurš mēģināja visiem iestāstīt, ka 10. Saeimas vēlēšanās nacionālā tēma nebūs aktuāla. Mūsdienu Latvijā tā vienmēr ir bijusi un būs aktuāla.

teikšu godīgi - dzīvoju vidē, kur ir daudz krievi. Bērnībā pat mācēju labāk runāt krieviski nekā latviski. Tagad visa komunikācija ir normāla un bez naida un rajonā nemanu etniskas problēmas. Pats arī esmu relaksēts.

Par retoriku. Ok, varam pieņemt, ka tās ir priekšvēlēšanu izpausmes. Tomēr uzstādījums man šķiet jēdzīgs. Sevišķi mana rajona kontekstā. Vislielākie zaudētāji šāda moratorija rezultātā būtu NA. Iespējams, tāpēc bija histēriskas naciķu reakcijas. Šaubos, vai SC iegūtu vērā ņemamu elektorāta daļu.

Manā rajonā gan tik relaksēti vis neiet - netālu atrodas Uzvaras piemineklis un to demonstratīvo "uzdirst mums uz gansiem" attieksmi te var dabūt jebkurā daudzumā.

Un kāds risinājums? Apšaut? Deportēt? Sadot pa muti?

Aiziet uz referendumu, paust viedokli un ar to arī pabeigt ņemtni tās patreizējā formātā. Cerot, ka jaunais formāts būs produktīvāks.

Kādi ir argumenti par labu tam, ka kaut kas tiks pabeigts. Pabeigts būs referendums. Jautājums ir, ko tas iesāks?

Līdz ar referendumu, manuprāt, tiks pabeigta muļļāšanās ap otru valodu - visa tā diskursa daļa lido laukā pa logu kopā ar lielu daudzumu tvaika.

Nu pašcieņu jau kačā abas puses, ko gan citu viņiem darīt. Spēcīga kārts, kas neko nemaksā. Lai kaut ko jēdzīgu izdarītu ir vajadzīga pamatīga piepūle, iemaņas + tas prasa laiku. Bet pateikt, ka mūsējos abižo un mums tāpēc ir visiem jāparāda, lai mūs sāk cienīt, tas neko nemaksā. Un nav arī jābūt Einšteina intelektam.

Pašcieņu piemin tādēļ, ka daudzi cilvēki abās frontes pusēs tiešām jūtas aizskarti. Nekā pretdabiska tajā neredzu, jo iemeslu, kāpēc gan krieviem, gan latviešiem ikdienā justies aizskartiem ir pietiekami. Citādi jau tā nebūtu tik spēcīga kārts.

Es te visu laiku norādu uz to, ka starpnacionālās attiecības ikdienā ir diezgan bēdīgā stāvoklī un ar to beidzot būtu jāsāk rēķināties kā ar faktu, nevis kā ar kaut kādu mediju konstruktu vai politisko bubuli. Un tur pie vainas ir visi - krievi, kas spītīgi nerunā latviski jo "mņe tak ļegče", latvieši, kas krieviem šo nerunāšanu nepiedod jo "valsts valoda ir jāzina", Krievijas mediji, kas visu laiku borē krievvalodīgajiem par to, kā apspiež pašu zemē, Latvijas nacionālradikāļi, kas visu laiku borē latviešiem, ka viņus apspiež pašu zemē. To visu jūs paši labi zināt.

Visu šo pūliņu rezultāts tagad ir iestājies: ir fundamentāls kašķis visos līmeņos, tikai pagaidām bez vardarbības. Es uzskatu, ka vardarbības draudiem ir jākļūst tik reāliem, lai lielākā daļa konfliktētāju nobītos un pagrieztu ratus atpakaļ. Nekādi veselā saprāta argumenti te nelīdzēs, tikai bailes no nemieriem.

Es nejūtos aizskarts, piemēram. Un es teiktu, ka lielākajā daļā gadījumu apelēšana pie pašcieņas ir reāla smadzeņu skalošana.

lol

Kāds bailes no nemieriem? Ir cilvēki, kuri tikai aplaudētu, ja te sāktos nemieri.

Tāpēc viņus sauc par margināļiem, ka viņu ir maz un viņi neko nenosaka.