Pašcieņu piemin tādēļ, ka daudzi cilvēki abās frontes pusēs tiešām jūtas aizskarti. Nekā pretdabiska tajā neredzu, jo iemeslu, kāpēc gan krieviem, gan latviešiem ikdienā justies aizskartiem ir pietiekami. Citādi jau tā nebūtu tik spēcīga kārts.

Es te visu laiku norādu uz to, ka starpnacionālās attiecības ikdienā ir diezgan bēdīgā stāvoklī un ar to beidzot būtu jāsāk rēķināties kā ar faktu, nevis kā ar kaut kādu mediju konstruktu vai politisko bubuli. Un tur pie vainas ir visi - krievi, kas spītīgi nerunā latviski jo "mņe tak ļegče", latvieši, kas krieviem šo nerunāšanu nepiedod jo "valsts valoda ir jāzina", Krievijas mediji, kas visu laiku borē krievvalodīgajiem par to, kā apspiež pašu zemē, Latvijas nacionālradikāļi, kas visu laiku borē latviešiem, ka viņus apspiež pašu zemē. To visu jūs paši labi zināt.

Visu šo pūliņu rezultāts tagad ir iestājies: ir fundamentāls kašķis visos līmeņos, tikai pagaidām bez vardarbības. Es uzskatu, ka vardarbības draudiem ir jākļūst tik reāliem, lai lielākā daļa konfliktētāju nobītos un pagrieztu ratus atpakaļ. Nekādi veselā saprāta argumenti te nelīdzēs, tikai bailes no nemieriem.