Nu pag, pag, pričom šajā gadījumā sentiments? Man šajā gadījumā situācija izskatās apmēram šādi. Skolā tavā klasē mācās urla Vovka. Kaut kādā bezsakarā (nav svarīgi kādā) Vovka uz tevi ir uzmetis lūpu un sauc aiz stūra izkauties. Jautājums ir - ko dari tu? Saki, ka tas ir pašcieņas jautājums un ej kauties. Vai arī pasaki Vovkam, lai viņs iet d.? Es izvēlos otro versiju. Nejūtu nekādu vajadzību iet un retardētiem ļaudīm kaut ko pierādīt.

Var arī paskatīties no, tā teikt, pragmatiskā viedokļa. Pieņemsim, ka visi bāleliņi aiziet un nobalso pret. Jautājums - kas no tā iegūst? Man šķiet, ka, attiecības tramvajā un pagalvos kļūs sliktākas. Manuprāt, labākā izeja no šīs situācijas ir parādīt, ka mums ir pofig šāds sviestains referendums; mēs neesam pret vienu vai otru valodu. Mēs esam pret psihopātiem, kas šādus referendumus organizē. Tā teikt - uzlikt ar visu proboru.

Es jau teicu, ka sentimentu nevar paskaidrot, tas vai nu ir, vai arī nav.

No pragmatiskā viedokļa, manuprāt, vairs nevar izlikties, ka attiecības ir labas, jo tās nav labas. Un nejau kaut kādu psihopātu dēļ, bet tāpēc, ka ir divkopienu valsts.

Man, principā, arī būtu pofig tāds referendums un es cerēju, ka paraksti netiks savākti un situācija netiks eskalēta. Bet tie tika savākti pateicoties galvenokārt jauniem cilvēkiem, kuri līdz šim tika uzskatīti par integrācijas paraugu. Kāpēc viņi, tavuprāt, gāja parakstīties?

Nu nezinu, man šķiet, ka ar sentimentu var oirovīzijā balsot, nevis referendumā. Neviens jau nesaka, ka vajag izlikties, ka attiecības ir labas. Šobrīd ir jādara viss, lai tās darītu labākas. Bet piedalīšanās referendumā tās padarīt tikai sliktākas (arguably). IMHO, īsti labu opciju nav. Bet piedalīšanās ir lielāks ļaunums par nepiedalīšanos. No tā ko tu saki sanāk, ka turpat vai nav nekādas iespējas, kā tika atklāta konfrontācija. No sērijas - mēs tad nu parādīsim, kurš te saimnieks. Man ir bail domāt pie kā šāda retorika var novest.

Piekrītu, ka jādara viss, lai mainītu situāciju uz labo pusi. Pašlaik tvaiks tiek uzkurināts un referendums tieši ir līdzeklis kā to nolaist: negatīvais rezultāts lielā mērā pieliks punktu diskusijām par divvalodību.

Šī, manuprāt, ir tā situācija, kur pēdējā laikā uzsāktā atklātas valodas politika rezultējas kārtīgā ģimenes kašķī (bez vardarbības), pēc kura liekās emocijas tiks nolaistas un tad jau varēs arī padomāt par to, kā veidot kādas konstruktīvākas attiecības.

Kāpēc viņi, tavuprāt, gāja parakstīties? - Cik man nācies ar šīs grupas piederīgajiem aprunāties, viņi vienā balsī saka, ka tikai pateicoties tam, ka bāleliņi izjaukuši mierīgās un neitrālās līdzāspastāvēšanas pata stāvokli un aizsāka etniskās pretstāves kurināšanu ar parakstu vākšanu par mācību valodu etnisko minoritāšu skolās (latviešu valodā apgūstamo priekšmetu skaitu palielināt no 60% uz 100%).

Pirms gadiem 3 nevienam pat prātā nenāca pievērst uzmanību visādiem margināļiem tipa Lindermans (kuru latviešu vidē zināja daudz plašāk, nekā krievvalodīgo vidē), un ne par kādu otru valsts valodu neviens (izņemot šos pašus nevienu neinteresējušos margināļus) nerunāja un nedomāja. Bāleliņi šo "lēnās" integrācijas procesu ar savu referendumošanu izjauca, un tad kā mežā sauc, tā atskan, tb jau pamatskolā māca, ka jebkura darbība rada pretdarbību.

Piekrītu. No otras puses, ir tomēr dīvaini, ka cilvēki, kas dzimuši, auguši un mūžu nodzīvojuši Latvijā nezina latviešu valodu kaut vai minimālā līmenī. Manuprāt, integrācijas tempus kavēja tieši tas, ka tik daudzi nejūt vajadzību/vēlmi to mācīties.

Un atkal no otras puses, nedomāju, ka referendums šo vajadzību radīs.

Jā, šis ir valdīds punkts par kuru iespēju robežās esmu bļāvis visos man pieejamos kanālos, bet nē, tad visi bāleliņi runāja to, ka nevar piekāpties, kurš te saimnieks un tamlīdzigu šitu.