A. Hermanis intervijā Dienai "Pēc notikušā Londonā ir skaidrs, ka civilizētajā metropolē jaunieši sevi izjūt kā patērētāju sabiedrības daļu, bet viņiem nav nekādas kultūras, nekādas audzināšanas. Kad biju jauns, likās ka apsolītā zeme, paradīze, ir ārzemes. Tagad apsolītā zeme man ir vēsture. Vajag cilvēkam kādu utopisku vietu galvā, kur atveldzēties, izjust pašcieņu. Kādreiz tā bija ārzemēs, tagad man šo lomu pilda XIX gs., XX gs. pirmā puse. Tā liekas daudz vairāk cilvēka pašcieņu nepazemojoša vide," saka A.Hermanis." Lūk, šis man tā īsti neaiziet. Var ja būt, ka ja palasa Prustu un kaut ko tamlīdzīgu, tad XIX gadsimta beigas un XX gadsimta pirmā puse šķiet " daudz vairāk cilvēka pašcieņu nepazemojoša vide". Tomēr vai tik nav tā, ka šādā gadījumā mums ir jāizliekas, ka uz pasaules pastāv tikai aristokrātu saloni, kuros tiek pārspriestas augstas matērijas, t.i., nav nedz zemnieku, kas dzīvo sūdos, nedz proletariāta, kas melnās miesās dara verga cienīgu darbu smirdīgās fabrikās par nieka grašiem. Proti, ja jau paslauka tos netīrumus zem gultas un zem paklāja, tad attopamies tīri jaukā un patīkamā pasaulē. p.s. Zīmīgi, ka komentāros pie intervijas par šo Hermaņa tēzi neviens neklapē ar ausi. Tā vietā svētas nacionālās šausmas par Hermaņa izteikumu, ka ir stulbi nezināt krievu valodu. Es jau naivi biju domājis, ka šāda veida pāķiskais nacionālisms ir pagātne.