Par algām un darbu
Pie pusdienu galda ar kolēģi runājām par janajiem darba ņēmējiem - cilvēkiem, kas sāk uzsākt darba gaitas. Viņš stāstīja par sarunu nedēļas nogalā, kur viņš absolventiem stāstīja par savu darba dienu. Puisis pieceļas, pēc skata futbola komandas kapteinis, kas draudzējas ar galveno karsējmeiteni no amerikāņu filmām, un saka:
- Krists! Agrāk pirku un pārdevu, tagad organizēju pasākumus ...
- Tu domā - jauniešu pasākumus?
- Nē, ne tikai.

Nu, bļeģ, kur kaut kāds ciemata tīnis varējis pirkt un pārdot un kādus vēl pasākumus varēja rīkot? A visi tagad tik kruti, tik kruti. Un tas atspoguļojas arī viņu vēlmēs, uzsākot strādāt savu pirmo darbu. Visu un uzreiz! Atceros, kā es sāku - kamēr vēl mācījos augstskolā, strādāju kaut kādos preses centros, radio, mazajās avīzītēs - nekur par to neko man nemaksāja. Un man pat neprasījās, lai maksātu. Dzīvoju no mammas 20 latiem nedēļā + studējošā kredīta. Un dzīvoju neslikti savās kojās. Manā gadījumā šī mana taktika attaisnojās, redzot manus panākumus tajos darbiņos, drīz tas arī attaisnojās un nu strādāju labi atalgotu un prestižu darbu (protams, bez tā, ka esmu arī aktrise).

Tagad jaunais gurķis piesakās uz darba interviju, vislabāk - projektu vadītāja amatam - tas taču kruti skan, spīd arī autiņš, mapīte līgumiem, papīriem. Aiziet uz interviju un prasa 500 Ls uz rokas. Pieredzes nekādas, izglītības- ne sūda, bet re - gribas taču! 300 Ls nu jau esot smieklīga nauda - Maximas pārdevējas par tādu nestrādājot. Es savā darbā vēl pirms, hmm, 3 gadiem saņēmu mazliet zem 200 Ls mēnesī uz rokas. Un nesūdzējos. Mans darbiņš labi skanēja, kad to pametu - protams, atalgojuma dēļ - nākamajā darba vietā tas lieti noderēja. Tagad visi grib visu uzreiz, aizmirstot par tām kāpnītēm, par kurām jākāpj.