Prestonu salasījusies
Pēc D. Brauna "Eņģeļu un Dēmonu" saceltās jezgas CERN jeb Eiropas atomfizikas izpētes organizācija, kuras paspārnē tiek darbināts nabaga Lielais hadronu sadursminātājs, savā mājas lapā izveidoja atsevišķu sadaļu biežāk uzdotajiem jautājumiem un uz tiem sniegtajām atbildēm. Man vislabāk patika šie:

Does CERN exist?
Well, yes, it does.

Does it consist of red brick buildings with white-frocked scientists running around carrying files?
No, that is rather far from reality; we have mostly white buildings made of concrete and the scientists wear everyday clothes and they mostly do not carry files.

Kā arī vairāku jautājumu un atbilžu gaitā iztirzātais fakts, ka no antivielas nekādas vienkāršajam cilvēkam tieši izmantojamas jēgas jau īsti neesot. Vienkāršais cilvēks jautā: Why then do you build the LHC? un saņem atbildi, ka tā visa pamatā ir vēlme atrisināt neatbildētos jautājumus fizikā, kas savukārt varbūt/kaut kad/kaut kā dos tehnoloģiskas dabas labumu cilvēcei. Nepārprotiet mani, man šāda nostāja patīk un, ja padomā, šķiet teju vai vienīgais veids, kā indivīda līmenī virzīt zinātni uz priekšu - spēt palūkoties aiz savas mirstīgās eksistences robežām un notriekt visu mūžu darbā ar vienu pasaules sīkvienību, kas rezultējas kvantitatīvi niecīgā, bet tomēr daļiņā no tā, kas pēcāk ļauj uzkāpt cilvēcei par pakāpienu augstāk. Zinātnieku no pārējiem ļaudīm atšķir spēja mīlēt un cienīt zinātni vairāk nekā sevi pašu.