*

šitas bija vājprātīgākais negaiss manā ne visai garajā mūžā. un es domāju, turpmākajā mūžā arī daudz tādu negadīsies.
karoč vienā mirklī debesis sagriezās ar zemi kopā, vējš ar mežonīgu spēku un apdullinoši skaļu troksni trieca pret logu gigantiskus krusas graudus. vienu brīdi likās, ka stiklu izsitīs.
zibeņi kaukā jocīgi atspīdēja mājas iekšpusē. nekad tā vēl nebiju redzējusi, nu tāda sajūta, it kā iekšpusē zibeņotu. es nemaz nemāku aprakstīt to, kas notika. nav man tādu vārdu un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu.

ārā pilnīgs destrojs - dārzs totālās lupatās. lielās skaistās saulespuķes pagalam, eņģeļtaures, vīnogas un kaņepes saplosītas. plūme pilnībā nolauzta (ardievu, tkemali), sīpoli izrauti no zemes. balkona puķu kastes norautas lejā, puķu podi sašķaidīti, vannasistabā un pagrabā gāžas ūdens, siltumnīcas jumtam norauti pāris stikli un izšķaidīti pa dobēm un viss, kas vēl dārzā palicis dzīvs mirkst milzu ūdens paltīs, kurām pa virsu peld krusas ledus kārta.
šausmīgi, šausmīgi skumji noskatīties kā mamma staigā pa dārzu un klusi noskatās tai postažā

( destrojs )

vakar atgriezos no sava pirmā laivu brauciena mūžā. braucām pa Ventu, divatā ar Kārli, ar saliekamo kajaku no Nīgrandes līdz Skrundai - 32 km. it kā tas skaitās divu dienu maršruts, bet mēs viņu būtu nobraukuši vienā un vēl aizrullējuši tālāk uz Kuldīgu, ja vien nebūtu uznākuši tie šausmīgie zibenspērkoņnegaisi. ap 16iem pēcpusdienā jau bijām Lēnās, no kurām līdz Skrundai tik kādi 6 km palikuši, bet lietus mūs apstādināja un nākamajā dienā, lai arī nelija, bija tik aizdomīgs laiks, ka aizpeldējām līdz Skrundai un metām mieru, jo šausmīgi negribējās vēlreiz izmirkt. tas mūsu ātrums gan liekas diezgan mulsinošs, jo mēs īpaši neairējām (es tak vispār nemācēj airēt), bieži stājāmies peldēties vai kaukādus dabas jaukumus lūkoties un vispār pārsvarā dreifējām pa straumei.

laivošana man patika vairāk nekā biju domājusi, ka patiks. es tik nevaru iedomāties kā ir to darīt lielā pūlī, kopā ar alhōliskajiem dzērieniem. tā manliekas man ne visai patiktos. šitā divatā gan ideāli - sēdi laivā plikiem pupiem, jo apkārt ne dzīvas dvēseles (labi, bija makšķernieki ik pa brīdim, bet tos jau pa gabalu varēja nopeilēt un piesegties) un pupi tak ar pelnījuši saules vannas. kad vien iegribas apstājies un pa pliko nopeldies (es šovasar esmu tā pieradusi peldēties plika, ka kostīma vilkšana jau sāk likties kaukas nedabisks un apgrūtinošs). baigi interesanti arī paskatīties uz tik pierasto LV dabu no cita skatpunkta - visādus iepriekš neredzētus putnus redzējām, zivis lēkāja, ūdensrozes ziedēja, straume čaloja, utt., utjpr.
vispār beigu beigās ir par-maz-sajūta. žēl, ka tas lietus mūs bij tik ļoti sabaidījis, ka nenorullējām vēl vakardien visu dienu.

( Ventā )