*

mājā visu dienu neviena nav. tikai es, suns un abi kaķi. nav arī maizes, piena un sviesta.
ir medus trīslitru burkā. sacukurojies un ārā neizgrebjams. ir tēja.
ir vieglas zobu sāpes.
ārā ir drēgns, iekšā ir silts un ir auksta, auksta grāmata par pirmo astoņtūksošnieksmailes iekarošanu.
diena bez laika, bez gaismas, bez mērķa, bez krāsas. dīka un laiska un rēna. gara un garlaicīga.
diena kā ar mazliet drebošām rokām, sliktā apgaismojumā uzņemtas, izplūdušas un bezjēdzīgas melnbaltas fotogrāfijas.
kā mazliet sērīga klaviermūzika.
šī diena nekad nav sākusies un nekad arī nebeigsies.
es neesmu bijusi ārā kopš trešdienas vakara.

( mēs )

atzīšos, ka šobrīd ēdu Roltonzupīti, kurai piejauktas trīs karotes mammas vārītās vīriešu zaptes un pierīvēts mazliet tā lētā Krievijas siera no RIMI, klāt piekožot grauzdētu maizīti ar Filadelfijas sieru un pāris zaļo olīvu šķēlītēm virsū. garšo visnotaļ karaliski.
bet pirms ēšanas man gadījās nebijis gadījums - es sēdēju dīvānā un lasīju, Radža gulēja pie kreisā sāna ar galvu man klēpī un blakus viņas galvai, turpat klēpī bija ieritinājusies Trīne (tiem, kas nezina - šitiem diviem zvēriem ir vissliktākās attiecības mūsmājās).
pēc tam dzeršu tēju, ēdīšu šokolādi un pabeigšu lasīt to šausmīgi auksto grāmatu. viņa ir tik auksta, ka vairāki tās varoņi ir apsaldējuši rokas un kājas. būs jāamputē.