*

1) noskatījos šodien Rudzītes jauno izrādi "Puspietura". no visām viņas izrādēm, ko esmu redzējusi ("Cēlgāzes", "Sarkano Lukturu Ziema") šī man likās vislabākā. brīnišķīga scenogrāfija, gaismas un muzōns. vienīgais kam varu piesieties ir Inga Alsiņa - viņa liekas mazliet par daudz iegrimusi savā asi-aizvainotajā spēles stilā (šitā pat viņa spēlē gan "Ledū", gan "Atskaties naidā"). manliekas, ka šajā izrādē tāda maigi klusināta runāšana caur zobiem (vispār grūti aprakstīt, ko es ar to domāju) būtu daudz griezīgāka un trāpīgāka nekā tā baurošana. otra lieta - trūka enerģētiski jūtamas saspēles starp viņu un puiku, kas tēlo viņas dēlu (bet puika vispār spēlē nevainojami). šitās pārdomas pēc izrādes klāstīju arī režisorei un viņa man piekrita.
nujā, bet scenogrāfija lieliska. brīnišķīgi trāpīgi iedarbojās aktieru ņemšanās pa tām dzelzceļa sliežu uzbēruma šķembām.
daži kolēģi teica, ka izrāde esot likusies par lēnu, bet manliekas, ka tā vide, kas tiek rādīta izrādē tieši tādu lēnumu arī prasa. tā ir starpstacija nekurienes vidū, kur laiks velkas neiedomājami lēni un steidzināšana būtu tikai kaitējusi. izrādes ātrums likās ļoti dabisks. un vispār ir liela atšķirība starp nesteigšanos un laika bezjēdzīgu mešanu zemē. steigties ir stulbi, bet dzīvot nākotnē, kas nekad nerealizējas ir tikpat nejēdzīgi.
+šito izrādi kkad gribas noskatīties arī no zāles (un ar otru sastāvu arī), jo tā skatīšanas no balkōna man jau ir apnikusi un manliekas nav tik efektīva kā vajdzētu būt.
2) es laikam neesmu pieredzējusi tādu "Sarkano lukturu ziemas" izrādi pēc kā aktieriem grimmētavā nebūtu mazais visīts vai konīts, kuru nebūtu jāpalīdz izdzert un pēc tam vēl jāvelkas uz TB. kas reizēm tiek arī darīts, jo līdz vilcienam uz mājām ir vismaz 40 min.
3) bija man vēlkkas sakāms, bet pa šo laiku ir jau piemirsies. arlabunakti, mani dārgie draugi!

teikšu atklāti, interesantākais, kas vispār notiek oranžajā portālā, ir tad, kad digna pa kluso ielien manā profilā un sadara tur visādas lietiņas. viņas vakardienas meistardarbu gan es atļāvos nomainīt, bet man viņš tik ļoti patīk, ka es to ielikšu šiten.

( ievērtē manu profilbildīti )

p.s. un vispār vakardiena bija ļoti jocīga diena

*) esmu nākusi pie pārliecības, ka nav itin nekāda iemesla neticēt cilvēkiem (lai gan es, protams, mēdzu to darīt). vienīgais cilvēks, kas mani jebkad ir pievīlis, esmu es pati. pareizāk sakot mans ego. mans ego ir arī tas, kas reizēm nodarbojas ar to neticēšanu.
*) šodien arī bija jocīga diena


/bild no šejienes/

*)"Kad sapnī redzat cilvēkus, bet pēc tam pamodušies tos atceraties, jūs taču nemēģināt noskaidrot, vai šie cilvēki ir pamodušies reizē ar jums?"