Sviesta Ciba |

inca (

incagirl) rakstīja,
@ 2004-01-26 21:21:00

Garastāvoklis:	depressed
Mūzika:	Kent - Dom andra

Saņemties
Vajag saņemties. Zinu, ka spēju pat neticami daudz, bet pašlaik balansēju uz laipiņas starp punktu varu un gribu un punktu a man visu piekāst.
Pagājušajā gadā vēlējos, lai apkārt būtu cilvēki, kas vēlas kaut ko sasniegt, nevis izvilkt nīkulīgu četrinieku.
Šogad ar katru dienu liekas, ka grimstu aizvien dziļāk un dziļāk, jo visapkārt visi ir tik droši par sevi, tik centīgi, tik..nu tik..
Nav vairs pārliecības pat tādās jomās, kur agrāk par sevi daudz nešaubījos. Ar katru gadu paliek aizvien grūtāk, jo visi jau ir pieraduši, ka es varu, bet man ir bail, jo negribas pievilt, zinu, ka no manis gaida - to pašu ko vienmēr, labas atzīmes, panākumus un neko citu. Pat bijušās klases sānākšanā man kāds pamanījās uzprasīt par vidējo atzīmi.
Tagad tikai iestāstīt sev, ka es varu.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

illumine
2004-01-26 23:19 (saite)

mmm, cik pazīstami vārdi. es varu. es sev viņus katru dienu atkārtoju līdzīgā formā, man gan tie skan - es varu vairāk, es varu! un arī balansēju uz robežas, kad pamest visu, kad aizmirst un darīt ko pašai gribas.
man gan vairs nav tā, ka uz mani kāds baigās cerības liek vai kā. man tagad pašai savs mērķis, sava jēga plēsties un darīt, darīt, darīt...
un jā, vēlēties to, lai apkārt ir tādi, kas vēlas sasniegt. man tas bija viens no iemesliem lai mainīt skolu. un ir labāk. es salīdzinu ko mana vecā klase mācās un ko es, ko citās skolās un ko es. matemātikā piemēram mēs pusgadu mācījāmie trigonometriju, ko citi tikai pavirši dažās formulās skar.
ir vērts plēsties un cīnīties, bet ir vērts arī atpūsties. kaut kad vienu dienu pavadīt ēdot aplesīnus un klausoties klusumā aiz loga.
nesaku, lai saņemies. tu to pati zini.
drosmīgajiem pieder pasaule. stiprajiem arī.

nu jā, divas tādas teicamnieces :)

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

Re:

incagirl
2004-01-27 16:01 (saite)

Patiesībā man vienbrīd pagājušo gadu bija doma mēģināt tikt tajā pašā skolā, kur tu mācies:), bet nobijos, ka tik tālu no mājām. Gribējās paskatīties, kā tiktu galā situācijā, kad neesmu vienīgā, kas zina un var, pat ja es vairs nebūtu vislabākā[kā tu vienā postā rakstīji par būšanu pēdējam, bet toties Romā].
No sākuma arī pašreizējā klasē tikai dažiem, kas mani jau agrāk pazina, es biju tā gudrā, kas vienmēr saņem labākās atzīmes, bet pāris mēnešos panācu, ka atkal esmu gandrīz absolūtā virostnē. Protams, ir arī citi censoņi, un tie ir tie, kas mani kaitina, bet ne tāpēc, ka mani baidītu konkurenece.
Vienkārši, atšķirībā no bijušās klases, kur reti kādam bija vēlme izteikt savas domas, tagad daudzi uzskata par svarīgu izklāstīt savu viedokli ikvienā lietā, kas stundā tiek apspriesta. Tas mani neizsakāmi tracina, jo viss tiek runāts tik virspusēji, bieži novirzoties no galvenā. Ārēji rodas mānīgs iespaids, ka viņi ir gudrāki, taču tā nav, bet dienās kā vakardiena reizēm tas aizmirstas un tiešām liekas, ka esmu galīga nulle, kurai nav ko teikt. Bet es labāk klusēju un tēloju totālu nezinīti nevis skaļi nokliedzos - o jā, Haikas, kad tiek runāts par Ķīnas literatūru un kultūru. [bet ja esmu tik izglītota kā iedomājos, tad haiku pieder pie Japānas kultūras, vai ne? :)]
Ir stundas, kur esmu laimīga kā angļu valoda, jo beidzot lielākā klases daļa var normāli uzturēt sarunu, bet citās stundās tomēr vēlētos vecos labos laikus, kad vismaz netraucēti varēju klausīties skolotājas teiktajā nevis n-tajos viedokļos, uzskatos un enciklopēdiju faktos, ko kāds kaut kur ir dzirdējis, bet kuri reizēm ir galīgi ne pa tēmu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: