skatāmies ar draudzeni bildes iz pagājušajiem Jāņiem, nonākam pie kādas, kurā redzama mūsu kopīgā draudzene, smuks 24.g.v. skuķis, drusku saviebtu seju.
draudzene: "mjāāā, viņai tas vainadziņš jau tāds pavītis..."
nākamo pusstundu tālākā saruna ir grūti iespējama, jo ik pa laikam jāapraujas pusvārdā, jāgārdz smieklos un jāsit sev pa celi. Kultūras akadēmija tas saucas.
man nepatīk to redzēt, es cenšos pievērt acis uz to pozitīvāka skatījuma uz dzīvi vārdā un tā, bet reizēm es jūtos vienkārši pievilta, sajūtot seklumu citos, - tad, kad, pēc manām domām, tam tur nevajadzētu būt. piemēram, kāda paziņa ar glamūrīgu ārēju spožumu - un es te nerunāju par spožumu tādās Kosmopolitēna kategorijās, bet gan par gluži vienkāršu foršumu, komunikabilitāti, šarmu un spēju visas lietas nokārtot radoši un ar stilu - nez', ir lietas, ko man gribētos no viņas pārņemt un iemācīties. bet tad reizēm ir tā, ka mēs runājam par kaut kādām dziļākām lietām nekā smalltalks, un tad es vienkārši jūtos atsēdināta, kad cilvēks, kuru esmu uzskatījusi par ļoti foršu un paraugu sev dažās lietās, izrādās, ir spējīgs to foršumu saglabāt tikai tādā plakātiski plakanā līmenī, - un patiesībā par to plakātisko spožumu viņam vairāk arī nekā nav. viss. cauri. nav.
un to es nespēju pieņemt, es tam vienkārši nespēju noticēt, kā tā var būt. papurinu galvu - nu nē, tā taču nevar būt! viņa taču visiem šķiet tik jauka, forša, šarmanta un inteliģenta! un tad man sametas bikucīt bēdīgi - nu, apmēram tā, it kā tu pa gabalu pļavā būtu redzējis smukas, apgarotas puķītes saules staros laistāmies, sajūsmināts iemeties tai pļavā papriecāties, a tur tikai spīdīgi konfekšu papīrīši un kakas. vot.
nez', tas tā tomēr jocīgi par tiem foto iekš CV. manējā arī pēdējā laikā tāds ir, un es par to neesmu īpaši filosofierējusi, kāpēc tāds tur būtu nepieciešams, vienkārši tas tur atrodas.
bet piepeši attapos, ka tā tas ir tikai, kopš atbraucu no Espaņjas. jo tur tā bija pluss/mīnuss norma, kuru respektēju arī es, un, ko nu tur daudz liegties, nedaudz to arī izmantoju kā savu bonusu - dienvidos, ja meklē darbu restorānā un esi meitēntiņš no Baltijas, pielikt savu smaidīgo foto ir immediate score un darbā iekšā. bet Latvijā? - droši vien, ka nē; vai, drīzāk, - restorānbiznesā jau joprojām jā, bet, ja meklē kaut ko nopietnāku, smukas biudes pielikšana drīzāk atstās sliktu iespaidu - vēl jo vairāk tad, ja pie lēmumpieņemšanas trāpās ērcīga, sevi nerealizējusi sieviete labākajos gados, kas uz visiem jaunākiem meitēntiņiem jau a priori lūkojas tā biku nenovīdīgi, - un Latvijā tā diezgan bieži trāpās. (par iemesliem tagad varbūt ne, bet nu.)
un tomēr es par to kopš atgriešanās vispār nebiju domājusi. un tikai tagad, pārlaižot acis brīvprātīgo pieteikšanās formai vienam žurnālistikas festivālam Itālijā, attapos pie punkta Please also send your photo in an attachment. Without a photo you will not be selected un nodomāju, vot, stulbie seksistu cūki, noteikti nesmukos nemaz neņem, bet kāds gan izskatam sakars ar to devumu, ko tu vari piedāvāt, ja darbs ir saistīts nevis ar cilvēkiem, bet, piemēram, pasākuma aprakstīšanu vai fočēšanu. un tad pēkšņi atjēdzos - a ko, diez, dara fotogrāfija manis pašas CV? - hm.
