tā kā izdomāju, ka esmu šobrīd pārāk liels mess, lai izteiktu savus kategoriskos spriedumus par lietām (izņemot varbūt par politiku, hahāā, jo tur man viss ir tipa skaidrs un par to ir svarīgi runāt), tad labāk ir jāpieraksta ārpuslietas, nevis iekšpuslietas.

vot, piem., šitāten, vot, art deco drēbīšu izstāde Dekoratīvās mākslas muzejā - oīī, kāda viņa bija, pilnīgs pa grīdu izplūstamais cucuriņš, oīī. protams, tur tai mājā pilns ar sajūsminātām sievietēm only :), un vispār jau smieklīgi ar šitām izteikti uz vienu dzimumu orientētajām izstādēm; tas mums ar draudzenīti atgādināja, kā Barselonā iekūlāmies tanī Eiropā lielākajā futbollaukumā, kuru pa dienu var aiziet apskatīties arī vienkārši tāpat, un, jā, tik daudz starojošu vīriešu vienkopus reti kaut kur bija sanācis redzēt. bet viss pareizi, tā vajag, nost ar bezpersoniskām izstādēm, kam noteiktas mērķauditorijas nav vispār, tur parasti tad arī sanāk sūc, kas neinteresē nevienu. bet par izstādi, tātad. izstāde ir lieliska! daudzdaudz kleitiņu ar pērlīšu izšuvumiem, mazās 20.to cepurītes, LIELISKĀS KRĀSAINĀS PĒRLĪŠU SOMIŅASSSSS un vēdeklīši, un pūdernīciņas, un lielas, smukas fočenes ar aktrīzēm, omg, omg, vārdsakot. un tad vēl bonusā filma par 20.-30.to gadu modi Latvijā, tur tā forši viss kas izstāstīts, piem., es nemaz nezināju, ka flapper modi Latvijā ieviesa Anta Klints, nu, un tad tur visādi forši foto un video materjāli no tālaika baļļukiem un nebaļļukiem, un, aīī, kā man patīk tas laiks. nu, un tad vēl es nospriedu, ka vispār jau es tā pa lielam atbilstu tam tipam, kas 20.tajos kotējās, tikai lūpas par lielu un acis par mazu, un ka jāpadara sava garderobe flapperiskāka, jo tas ir tas, ko tā jau sen ir pelnījusi, vot. ā, un rekur Antas Klints pases foto iz 'divdesmit otrā. normāls pases foto, es iedomājos, kā viņa tur tam fotogrāfam pirms bildes uzņemšanas teica, ka, "hei, wait, estetā uzlikšu savu mazo, frīkaino zaldātiņa cepurīti un izskatīšos dziļa un liktenīga, mkey?" :)

ko lai saka. maniakāli izrakāju visus internetus, Karlas Morisones "Mientras tú dormías" albumiņu meklējoti, atrast tā arī neizdevās, un esmu vīlusies savās visu vēl neizdoto dziesmu atrašanas spējās. bet ko es tagad, pēc izvazāšanās pa miljons meksikāņu indīmjūzika portāliem, atcerējos - oi, ar pašiem savas valodas pareizrakstību viņiem ir ĻOTI, ĻOTI slikti. un nevis tādā "stilīgā" un apzinātā garā (kā, nu tur, "apskatīties" rakstīt kā "apstīties", vai, kā te, cibā - "bet, ē", kā "betē"), bet gan vienkārši graujošu izglītotības sistēmas fiasko demonstrējošā veidā.

patiesībā visus savus romantizētos priekšstatus par "krāšņo, krāsaino Meksiku" nācās nolikt malā jau, saskaroties ar daudzskaitlīgiem šīs valsts pārstāvjiem savā erasmusa laikā un arī vēlāk Spānijā. "krāšņa" tā arī ir - ja ar to saprot histērisku un seklu, uz demonstrēšanu vērstu mentalitāti, kurā "emociju jušana" saistās ar eksaltētu to paušanu, kas liek domāt, ka patiesībā pie mums demonstrētā meksikāņu seriālu realitāte nemaz nav tik tālu no patiesās.