Piedod sev...
Kā divas kaijas
Tu ķīvējies ar savu dzīvi
Šī diena būs viena
Un neizprasta
Ķīvējoties aizmirsi
Pasauli sev apkārt
un ļāvi mirt sapņiem
Kā ziepju burbuļiem
Vēlme nīst un raudāt
Tik skaļi, lai sadzirdi
Ka sāp arī man
Gribas tikai aizvērt durvis
Bet pagātne spraucas tām cauri
Kā rēgi, kas miruši mīlot
Tikai savas ciešanas
Melnbaltām asarām
Izjust dzīvi un krāsas
kuras dzisušas
Bet varbūt restaurējamas
Tik klusi un neīsti vai mākslīgi
Sarkani kabatslaktiņi
Dzīves asarās mirkuši
un lūguši vēl vienu asaru
Tikai vienu, bet īstu
Bet atkal tu ķīvējies ar dzīvi
Kā ar sevi pašu tukšumā
Kurā jūtamas citu ciešanas
Aizmirsto ciešanas