My wounds...

Ask Yourself What It Means, If Your Heart Wants To Scream...

6.4.15 01:31

Bīdīt tekstus?
Atstāt atmiņas un sāpes.. atstāt sevi.. šeit, te, nekur, visur...
Lai jau asinis un asaras līst uz visām pusēm, lai jau Jūs dzerat tās, kā vienīgo malku tuksnesī...
Un atbildot uz iepriekšējo ierakstu šeit... var mīlēt divus cilvēkus.. un abus vienlīdz spēcīgi.
Saldus sapņus Jums, manas asaru dvēseļbiedres...

12.7.13 01:15 - Tikai gribēju pateikt...

Kaut arī neesmu vairs šeit patstāvīgais apmeklētājs, tomēr reizēm rodas vēlme ienākt tieši šeit un kaut ko uzrakstīt. It īpaši brīžos, kad nav ar ko parunāt, kam izstāstīt [ar sajūtam, kas nospiež sirdi un dod nemieru prātam.
Visos tajos gudrajos domu graudos, kas māca it kā pareizi dzīvot, reiz lasīju - Ja mīli divus cilvēkus, izvēlies otro, jo ja patiesi būtu mīlējis pirmo, nebūtu iemīlējis otro.
Ziniet kādu brīdi man tas nepavisam nelikās aktuāli, jo es vienmēr mīlēju tikai Tevi un likās, ka nekad nevienu citu nemīlēšu...jā, līdz brīdim... Līdz brīdim, kad šķita viss sagriežas kājām gaisā, jo parādījās kāda cita. Tik skaistu cilvēku reti gadās redzēt. Tas aizēnoja manu prātu. Un katru nākamo reizi, kad redzēju viņu, viss kļuva tikai nopietnāk.. kaut kāds neredzams spēks mani vilka pie viņas, līdz likās, ka mīlu viņu. Bet nav tiesa, ja mīli divus cilvēkus, izvēlies otro, jo ja patiesi mīlētu pirmo, neiemīlētu otro. Es teiktu.. Ja mīli divus cilvēkus, izvēlies pirmo, jo ja patiesi mīlētu otro, aizmirstu pirmo. Daudz mokot savas smadzeņu šūnas sapratu, ka patiesībā tikai cenšos sev iemānīt otro cilvēku kā mīlestību, jo mīlestību pret Tevi sāk šķist pārāk tāla, pārāk neīstenojama. Cik ilgi var atrasties Tev blakus un klusi ciešot mīlēt Tevi. Gribas nedaudz mīlestības pretī. Tāpēc gribas ieskaidrot sevi ir Tu neesi viss, ka ir vēl kāda..ko mīlēt. Bet nav. Un nebūs. Lai arī cik skaista viņa būtu, viņa nekad nebūs Tu. Nekad. Nekad viņa nebūs Tu. Un es mīlu tikai Tevi. Un vienmēr mīlēšu. Un vienmēr cietīšu.. līdz nomiršu.

25.5.13 01:14 - Sāp

Tevis dēļ es griezīšu rokas.. Tevis dēļ es vēlēšos mirt..
Bet..
Bet tikai Tevis dēļ es dzīvoju, es jūtu. Tevis dēļ es esmu dzīva.. Tu man liec elpot, smaidīt.. justies laimīgai pat reizēs, kad tas liekas absurdi un neiespējami.
Un tajā pašā laikā...
Es Tevis dēļ griezīšu savas rokas, darīšu pāri sev un vakaros raudāšu līdz noslīkšu savās skumjās...
Un neviens nekad neteiks kā labāk... just un sāpēt vai truli raudzīties nākotnē... Dzīvot bezjēdzīgi vai mirt jēdzīgi.. Mīlēt sāpīgi vai nemūlēt vispār. Neviens nepateiks...Nepateiks neko.

3.8.12 20:28

Es tik ļoti mīlu Tevi, jā, tieši Tevi, jo nav fantastiskākā un ideālāka cilvēka pasaulē par Tevi... Un zini, kāpēc es vēl joprojām mīlu Tevi? Jo mīlēt Tevi ir pasaules lielākā laime... Es ļoti ilgojos pēc Tevis ik mirkli, ko elpoju, ko dzīvoju... Bet vai Tu kaut reizi ilgojies pēc manis?

4.7.12 22:00 - Kāpēc?

Šodien tā domāju, daudz domāju par sevi, savu dzīvi un Tevi... tas laikam loģiski, jo pa lielam mana dzīve esi Tu.. nu vismaz tās svarīgākā daļa. Sāpīgi domāt par to, cik daudz nozīmē kāds cilvēks, ka kāda dēļ es būtu gatava atdot visu, bet tajā pašā laikā apzināties, ka šim cilvēkam es nekad nenozīmēšu to pašu. Tā asarām acīs kārtējo reizi aizdomājos, bet varbūt es kļūdos, varbūt man šis cilvēks nav viss... varbūt tā nav kā man liekas.. varbūt tas viss ir tikai sapnis, uzpūsta ilūzija or something like this... Stulbi tā domāt..bet tā ir mana vienīgā iespēja cerēt uz laimi dzīvē.. Ko es šajā gadījumā domāju ar laimi? Es domāju to laimi, ko sniedz mīļotais cilvēks blakus, viņa apskāvieni, vārdi, skūpsti...Secinājums viens. Es nebūšu laimīga. Jo Tu man nozīmē visu... un nozīmēsi visu līdz paša mūža galam.. Ja cilvēki dzīvo tikai vienreiz...tad gribētos dzīvi izdzīvot maksimāli pilnvērtīgi, bet vai tas iespējams bez mīlestības? Diemžēl pārāk skaidri pati apzinos atbildi.

3.6.12 19:13 - viens

Delete, delete.. katru teikumu, kuru uzrakstu. Kāpēc tā nevar izdzēst domas? Domas, kas sāpes rada.

1.6.12 00:10 - neAPSTĀJIES!!!

Visu laiku šo ierakstu gribas sākt ar "Pie baltas lapas apsēžos kā pie savas domas kapa".. un nekas, ka dziesmā ir nedaudz savādāk...
Au, kā apdedzināju tikko kāju.. tas nojauc visu domu. Jo sāp tak ļoti. Nu jā, emocionālas sāpes vairs nav vienīgās, kas plosa manu nabaga dvēseli.. tagad arī fiziskas sāpes plosa manu nabaga nomocīto miesu. It kā viss iekšēji kliegtu "Stop! Apstājies, Tev vajag atpūsties!!" Zinu, bet ne vienmēr ir iespēja un tas stulbais ķermenis jau arī nesaprot, ka slimojot, viņš tikai apgrūtina manu ikdienu, radot papildu stresu un piepūli.
Bet ne jau par to šovakar vakara pasaciņa stāsta. Tā stāstu pavisam citu pasaku. Varbūt par Sarkangalvīti, kas apmaldījās ne mežā, bet savā dzīvē, meklējot savu jēgu, savas eksistences vērtību. Un cik vilkus galu galā jāsatiek, kas pārģērbušies par dzīves patieso būtību un pie kā tas galu galā noved? Pie neuzticēšanās nevienam, pie izmisuma, es teiktu.. Pie kura vilka vecmāmiņas drēbes Tu pārstāj ticēt, ka kaut kur mīt arī vecmāmiņa? Jā, katram tas ir individuāli, bet tomēr pienāk mirklis, kad pārstājam ticēt realitātes šķietamajai patiesībai. Un paradoksālā kārtā, sastopot īsto vecmāmiņu sākam tai plēst nost ādu, meklējot tur paslēpušos vilku, tādējādi to iznīcinot.. Kā zināt pareizo ceļu un nekļūdīties? Izbērt maizes drupačas atpakaļceļam? Bet es teiktu, ka vienīgais ceļš ir uz priekšu, to mums nosaka laika ritējums, kurš minūti pēc minūtes iet uz priekšu, pat nedomājot pagriezties otrā virzienā, vai pat uz mirkli apstāties.
Un tagad sākumu par kāju un mana ķermeņa vēlmi apstāties gribas izdzēst, jo apstāšanās nav iespējama nevienā līmenī. Un tas ir tas pie kā apstāties šajā vakarā. Pie neapstāšanās.

1.5.12 18:34 - Piedod.

Reizēm pieļautās kļūdas var kļūt par liktenīgajām.. kā es tagad vēlētos atdot visu, lai to izlabotu. Lai to padarītu par nebijušu.. Ja vien būtu iespēja sākt visu no sākuma. Satikt Tevi pirmo reizi.. Ieraudzīt tavu saulaino smaidi pirmo reizi un iemīlēties tajā līdz neprātam.. Un mīlēt Tevi skaisti.. Ieskatīties Tavās apburošajās acīs pirmo reizi un noslīgt tajās un palikt sapņu pasaulē.. Sadzirdēt Tavus sirdspukstus pirmo reizi un izjust pilnīgu laimi un mieru, ko sniedz tie... Sajust Tavu elpu pirmo reizi..un sajust kā ikviena mana ķermeņa šūnas tiecas pēc Tevis. Ilgoties pēc mirkļiem ar Tevi. Un aizmirst sāpes. Postošās sāpes, ar kurām nodaru Tev pāri. es paņemšu lāpstu un aprakšu visas tās sāpes dziļi, dziļi sirdī savā un... bet ir par vēlu. Izpostīts viss. Es vēlos iesēt zāli kara laukā, aplaistīt un lūgties, lai tā izdīgst un cīnās par dzīvību savu. Bet vai Tu man vairs vēlies palīdzēt? Kas aplies zāli sausuma pārņemtajās dienās? Vien manas asaras par bijušo skaistumu, kuru es izpostīju.
Piedod.

15.4.12 18:16 - Jauku vakaru! April, april.

Cik briesmīgi, ja iekšā tā sāp.. bet nav jau kam pateikt, ka sāp, tik ļoti sāp..
Tik skaistai un saulainai pavasara (gandrīz jau varētu pat teikt vasaras) dienai piestāvētu arī skaistas saulainas emocijas.. bet nē, kā par spīti, jo saulaināka diena, jo mākoņaināks laiks manī..
Dzīvē viss rit uz priekšu, bet man ir sajūta, ka es stāvu uz vietas.. kā pilsēta, kur visapkārt trauc mašīnas, cilvēki steidz, bet es stāvētu ielas vidū, kā izkritusi no laika cilpas, kā apmaldījusies laikā un telpā.. tā it kā manis nebūtu, bet tikai pasaule man apkārt..
Kāpēc dzīve tad mani vēl moka? Es neesmu gumijas bumbiņas, ko var mētāt pret zemi, pret sienu un viņa nedrūp, nelūzt vai nedeformējas... Noteikti neesmu... Katrs sitiens, katrs metiens pret zemi lauž mani un atstāj neizdzēšamas rētas... bet viens metiens būs liktenīgs.. nākamais? Aiznākamais? Cik ilgi es vēl izturēšu?

Labprāt vienkārši saritinātos zem segas un pieraudātu pilnu spilvenu kā mazs bērns.. un tad noslīgtu pati savās asarās.. bet nē, man jābūt stiprai, man jāpaceļ galva, jānoslauka asaras un jāaizliedz tām līst laukā.. jo es tak esmu stipra. Man nedrīkst sāpēt..

21.1.12 12:34 - Tev.

Es kritīšu ceļos
Un lūgšos labvēlību
Tavu, kas man svētāka
Par visu šajā dzīvē
Es kritīšu ceļos
Un lūgšos vēl dienu laimes,
Ko sniedz Tavs apskāviens
Tavs skūpsts mūžīgi ilgotais
Es mīlu Tavas lūpas
Kas skūpsta citas
Es mīlu Tavu sirdi
Kas mīl citu
Saldu sapņus
Mans mazais siržu zagli!

21.1.12 01:52 - Mīlu

Es Tevi mīlu, mīlu, mīlu!!!!

20.1.12 22:58 - Ha ha.. :D

Visi cilvēki mīl un ir laimīgi.. precas, dzemdē bērnus, pārvācās viens pie otra.. vai vismaz dating.. bet es vnk mīlu kādu, ko nedrīkstētu mīlēt. Bet man vienalga, jo mīlu viņu vairāk par visu šajā mirstīgo cilvēku pasaulē...

24.11.11 19:56 - Lietus...

Ārā tik tumšs kā melnā naktī. Ceļš mājup ved gar lielceļa malu. Vējš gaudo savu sāpju dziesmu manā ausī un lietus sāk izraudāt savas skumjas arvien stiprāk sitoties pret muguru. Arvien vairāk manu iekšējo sāpju kamols plešas un plosa mani no iekšpuses.. Un jā, vēl tikai Hurts - Stay vajag.. uz lieku to uz visskaļāko... mašīnas trauc garām.. lietus ar katru mirkli pieņemas spēkā... sajūtas vairs neredz mieru viss tuvojas kulminācijai..sajūta, ka neatrodos vairs šajā pasaules telpā.. sirreāla sajūta par nesasniedzamo... Liekas uz mirkli es baudīju savas sāpes... līdz mirklim, kad mani realitātē atsauca slapjas kājas.. no kurām jau drīz vien varētu izspiest ūdeni.. Bet atnākot mājās, uzvilku savas vismīļākās zeķītes un atcerējos Tevi.. Pasmaidīju.

20.11.11 15:23 - a kur virsrakstu aizmirsu?

Brīžos, kad ir vissliktāk, kad pārvēršos par tukšu, bezjūtīgu karkasu neviena nav blakus. Neviena paša. Visapkārt klusums un tukšums. Bet vai tik nav otrādi. Sāpes vislielākās ir tieši tad, kad neviena blakus, nav neviena, kas liktu smaidīt, elpot, dzīvot... Es palieku viena savās sāpēs un ciešanās, kas kā elles liesmas plosa manu ķermeni. Labi, ka vēl plosa. Labi, ka vēl jūtu tās. Vismaz ir sajūta, ka esmu vēl dzīva. Brīžiem liekas, ka sāpes ir pēdējās, kas palikušas no manām jūtām. Bet es kļūdos.. Mīlestība, tik spēcīga mīlestība strāvo manu ķermeni, bet tik spēcīgi ka rada šīs sāpes. Šī mīlestība plosa mani no iekšienes, jo es nevaru to izlikt uz āru.. es nevaru to dāvāt cilvēkam, kas to raisījis manī. Sadegšu savā mīlestībā pret Tevi. Es sadegšu šodien klusi kliedzot sāpēs un ciešanās. Laipni lūgts manā bēru ceremonijā. Tā pamazām atmirst mans veselais saprāts un es iekšēju mirstu. Man sāp sirds. Ne tikai emocionāli. Bet arī fiziski. Un fiziski tikai tāpēc, ka sāp emocionāli. Ja vien Tu zinātu, cik ļoti man Tevi šobrīd vajag. Pateikt godīgi? Vairāk nekā jebkad iepriekš. Ja vien es zinātu, ko es Tev esmu nodarījusi.. Ja vien... Bet nekā no tā visa nav un nebūs.. es sapūšu šeit viena savos sadegušo ilūziju pelnos.

20.11.11 15:13 - Katrai situācijai ir kāds risinājums...

šai situācijai ir tikai viens reāls risinājums, bet es tikai gļēvi par to domāju un apzinos, ka citas izejas nav. Bet ar kā ar rīcību? Lai sasniegtu atrisinājumu, ir jārīkojas, nevis jādomā par to. Jā, katrai situācijai ir risinājums, arī manai, man beidzot to ir izdevies ieraudzīt.. bet ar to ir par maz.. to vajag realizēt... Bet tomēr bail...

10.8.11 16:57 - I can't live without you...

Es nevaru, nevaru... nevaru to izturēt.. tas sāp pārāk ļoti.. vai maz ir jēga? Bet nē, ja es iesāku, es nevaru tagad to pārtraukt, jo kā dēļ tad es mocīju sevi šīs dienas? Lai padotos? Bet es nevaru izturēt... Nevaru!! Kliedzu sāpēs...

4.8.11 15:02 - Man Tevi vajag vairāk kā gaisu..

Brīžiem liekas, ka esmu Tev jau apnikusi un labāk likt Tevi mierā, ļaut Tev atpūsties no manis. bet man Tevis tik sasodīti ļoti pietrūkst. Un tad man parasti prātā iešaujas mana lieliskā doma... Varbūt šoreiz pagaidīt, kad es tev pietrūkšu.. Bet tik ļoti bail, ka nepietrūkšu, ka nekad šo ideju neizdodas realizēt..

28.7.11 19:23 - Lietus līst

Izlēkt pa logu un aizskriet lietū, skriet, ko kājas nes.. tālāk, tālāk ar katru mirkli tālāk no sevis, no savas dzīves, no savām sāpēm un ciešanām.. Arvien tuvāk Tev.

28.7.11 18:40 - Lietus lāses

Lietus lāses satiekas
Uz mirkli īsu
Un tad nokrīt uz zemes
Un sašķīst
Un viņu mirklis ir beidzies
Pastiep tām roku pretī
Un ļauj izdzīvot
Mirkli īso
Kas tām dots

27.7.11 22:53 - Kā?

Tu esi mans sargeņģelis
Bet es Tev aplaužu spārnus
Tikai tāpēc, ka man tie salauzti
Tikai tāpēc, ka es savādāk neprotu
Bet kā lai es elpoju
Kā lai dzīvoju
Es neprotu vairs lidot
Un Tu arī mani vairs nespēj sargāt
Es vēl reizi ieelpošu Tavu elpu
Un aizvēršu acis nebūtībai
Powered by Sviesta Ciba