a kur virsrakstu aizmirsu?
Brīžos, kad ir vissliktāk, kad pārvēršos par tukšu, bezjūtīgu karkasu neviena nav blakus. Neviena paša. Visapkārt klusums un tukšums. Bet vai tik nav otrādi. Sāpes vislielākās ir tieši tad, kad neviena blakus, nav neviena, kas liktu smaidīt, elpot, dzīvot... Es palieku viena savās sāpēs un ciešanās, kas kā elles liesmas plosa manu ķermeni. Labi, ka vēl plosa. Labi, ka vēl jūtu tās. Vismaz ir sajūta, ka esmu vēl dzīva. Brīžiem liekas, ka sāpes ir pēdējās, kas palikušas no manām jūtām. Bet es kļūdos.. Mīlestība, tik spēcīga mīlestība strāvo manu ķermeni, bet tik spēcīgi ka rada šīs sāpes. Šī mīlestība plosa mani no iekšienes, jo es nevaru to izlikt uz āru.. es nevaru to dāvāt cilvēkam, kas to raisījis manī. Sadegšu savā mīlestībā pret Tevi. Es sadegšu šodien klusi kliedzot sāpēs un ciešanās. Laipni lūgts manā bēru ceremonijā. Tā pamazām atmirst mans veselais saprāts un es iekšēju mirstu. Man sāp sirds. Ne tikai emocionāli. Bet arī fiziski. Un fiziski tikai tāpēc, ka sāp emocionāli. Ja vien Tu zinātu, cik ļoti man Tevi šobrīd vajag. Pateikt godīgi? Vairāk nekā jebkad iepriekš. Ja vien es zinātu, ko es Tev esmu nodarījusi.. Ja vien... Bet nekā no tā visa nav un nebūs.. es sapūšu šeit viena savos sadegušo ilūziju pelnos.