Lietus...
Ārā tik tumšs kā melnā naktī. Ceļš mājup ved gar lielceļa malu. Vējš gaudo savu sāpju dziesmu manā ausī un lietus sāk izraudāt savas skumjas arvien stiprāk sitoties pret muguru. Arvien vairāk manu iekšējo sāpju kamols plešas un plosa mani no iekšpuses.. Un jā, vēl tikai Hurts - Stay vajag.. uz lieku to uz visskaļāko... mašīnas trauc garām.. lietus ar katru mirkli pieņemas spēkā... sajūtas vairs neredz mieru viss tuvojas kulminācijai..sajūta, ka neatrodos vairs šajā pasaules telpā.. sirreāla sajūta par nesasniedzamo... Liekas uz mirkli es baudīju savas sāpes... līdz mirklim, kad mani realitātē atsauca slapjas kājas.. no kurām jau drīz vien varētu izspiest ūdeni.. Bet atnākot mājās, uzvilku savas vismīļākās zeķītes un atcerējos Tevi.. Pasmaidīju.