Tikai gribēju pateikt...
Kaut arī neesmu vairs šeit patstāvīgais apmeklētājs, tomēr reizēm rodas vēlme ienākt tieši šeit un kaut ko uzrakstīt. It īpaši brīžos, kad nav ar ko parunāt, kam izstāstīt [ar sajūtam, kas nospiež sirdi un dod nemieru prātam.
Visos tajos gudrajos domu graudos, kas māca it kā pareizi dzīvot, reiz lasīju - Ja mīli divus cilvēkus, izvēlies otro, jo ja patiesi būtu mīlējis pirmo, nebūtu iemīlējis otro.
Ziniet kādu brīdi man tas nepavisam nelikās aktuāli, jo es vienmēr mīlēju tikai Tevi un likās, ka nekad nevienu citu nemīlēšu...jā, līdz brīdim... Līdz brīdim, kad šķita viss sagriežas kājām gaisā, jo parādījās kāda cita. Tik skaistu cilvēku reti gadās redzēt. Tas aizēnoja manu prātu. Un katru nākamo reizi, kad redzēju viņu, viss kļuva tikai nopietnāk.. kaut kāds neredzams spēks mani vilka pie viņas, līdz likās, ka mīlu viņu. Bet nav tiesa, ja mīli divus cilvēkus, izvēlies otro, jo ja patiesi mīlētu pirmo, neiemīlētu otro. Es teiktu.. Ja mīli divus cilvēkus, izvēlies pirmo, jo ja patiesi mīlētu otro, aizmirstu pirmo. Daudz mokot savas smadzeņu šūnas sapratu, ka patiesībā tikai cenšos sev iemānīt otro cilvēku kā mīlestību, jo mīlestību pret Tevi sāk šķist pārāk tāla, pārāk neīstenojama. Cik ilgi var atrasties Tev blakus un klusi ciešot mīlēt Tevi. Gribas nedaudz mīlestības pretī. Tāpēc gribas ieskaidrot sevi ir Tu neesi viss, ka ir vēl kāda..ko mīlēt. Bet nav. Un nebūs. Lai arī cik skaista viņa būtu, viņa nekad nebūs Tu. Nekad. Nekad viņa nebūs Tu. Un es mīlu tikai Tevi. Un vienmēr mīlēšu. Un vienmēr cietīšu.. līdz nomiršu.