Jauku vakaru! April, april.
Cik briesmīgi, ja iekšā tā sāp.. bet nav jau kam pateikt, ka sāp, tik ļoti sāp..
Tik skaistai un saulainai pavasara (gandrīz jau varētu pat teikt vasaras) dienai piestāvētu arī skaistas saulainas emocijas.. bet nē, kā par spīti, jo saulaināka diena, jo mākoņaināks laiks manī..
Dzīvē viss rit uz priekšu, bet man ir sajūta, ka es stāvu uz vietas.. kā pilsēta, kur visapkārt trauc mašīnas, cilvēki steidz, bet es stāvētu ielas vidū, kā izkritusi no laika cilpas, kā apmaldījusies laikā un telpā.. tā it kā manis nebūtu, bet tikai pasaule man apkārt..
Kāpēc dzīve tad mani vēl moka? Es neesmu gumijas bumbiņas, ko var mētāt pret zemi, pret sienu un viņa nedrūp, nelūzt vai nedeformējas... Noteikti neesmu... Katrs sitiens, katrs metiens pret zemi lauž mani un atstāj neizdzēšamas rētas... bet viens metiens būs liktenīgs.. nākamais? Aiznākamais? Cik ilgi es vēl izturēšu?

Labprāt vienkārši saritinātos zem segas un pieraudātu pilnu spilvenu kā mazs bērns.. un tad noslīgtu pati savās asarās.. bet nē, man jābūt stiprai, man jāpaceļ galva, jānoslauka asaras un jāaizliedz tām līst laukā.. jo es tak esmu stipra. Man nedrīkst sāpēt..