| |
[Dec. 6th, 2020|11:17 am] |
kaut kā tā sanāca, ka vienu dienu iegāju savā draugiem.lv profilā. Es tur labu laiku nebiju gājusi, paskatījos vēstules un tā... un hops!!! izleca veca sarakste ar zušmērgli.
izrādās esam pazīstami jau 5 gadus!!!!
vispār, ja tā paskatās, tad interesants tas stāsts, kā toreiz lecu lidmašīnā un pirmo reizi viena pati lidoju uz Minheni, it kā zināju pie kā, bet tajā pašā laikā nē, jo interneta iepazīšanās ir tāda šaubīga lieta....
Toreiz viss bija skaisti, patiesībā, ļoti ļoti , ļoti skaisti, pie kam, ne tikai man, bet arī viņam. Reāli norāva jumtu. Abiem. Tam sekoja absolūti pasakaina jaunā gada sagaidīšana kopā, arī ar maniem draugiem un vispār .... teksti, ka esam viens otru atraduši un tā.... jā, toreiz man likās, ka baigi paveicās. Cilvēks foršs, jautrs, interesants, pat izskatīgs. Brīvs. Latvietis. Nu vienīgi citā valstī dzīvo.
Tam sekoja salauzta sirds (man) un asaras, jo izrādījās, ka medaļai ir arī otra puse, bet ko gan es par to varēju zināt?!
Izrādās var tā darīt, kā viņš izdarīja, gribēja citu, ņēma mani, sapinās meistarībā, un izvēlējās vēl trešo. Veselība redz esot svarīga un tā, seksu griboties, nē, nu viņa tak neesot nekāda sapņu sieviete, bet toties tuvu, pa rokai. Tas nekas, ka gaišā dienas laikā kopā ar viņu nekur pat netaisās doties.
Es zinu kā vajadzēja pareizi rīkoties, zinu. Es tā arī izdarīju uz kādu brīdi, laikam nepilnu gadu. Pēc tam atsākās sarakste, pie kam interesanta, jauka, daudzpusīga un pat sirsnīga. Johaidī!!!
Tā teikt -cilvēks jau būtībā labs, tikai zušmērglis.
Pēc tam es izšķīros ar toreizējo čali, kam lampiņas pārdega manā virzienā, tad atklāju (sieviete pēc 30 gadiem), ka vīriešus var izmantot arī manipulatīvi. Es līdz tam tā nebiju darījusi nekad. Kā arī parādījās iespēja kādam uzrakstīt kaut ko dzērumā !!! Arī tā es nebiju nekad līdz tam darījusi. Par laimi ātri pārgāja.
Interesanti, ka ar citiem kaut kādiem tur brūtgāniem man tā nebija, izšķīros un pat neko vairs no viņiem negribējās un nevajadzēja. A te tā aste vilkās un vilkās....
Gāja laiks, visādi gāja. Apmēram reizi gadā mēs satikāmies LV, lai kopā pavadītu apmēram 1-2 dienas. Skaidrs, ka pēc tam man bija sūdīgi, bet tās dienas bija tā vērtas. Reāli bija.
Reizēm gribās pajautāt - a ko, citi vīrieši neeksistē, ka šitāds mērglis jāņem pretī?! un te ir atbilde -nē, man nesanāk. Godīgi. pavisam godīgi. es neesmu ne stulba, ne nesmuka , ne vēl sazin kāda, bet man vienkārši NAV vīriešu apkārt ar kuriem iepazīties. Ak jā, viena pati uz krogiem neeju. Nopietni, tas ir drausmīgi.
Rezultātā man ir tāda interesanta draudzība izveidojusies ar zušmērgli, tās jūtas, kas bija, ir jau transformējušās pavisam citās, tomēr.... mūs velk vienam pie otra. Redz ko nodara vientulība. Tieši kā vīrietim un tieši kā sievietei. Būtībā jau viss ir ļoti vienkārši, ja mēs dzīvotu tuvāk, mēs mēģinātu, varbūt vēlāk to visu nožēlotu, bet ...
Visa pamatā ir tā, ka viņā ir ļoti daudz no tā, kas man šķiet vīrietī kā pamatkomplekts. un jā, skaidrs, ka ir medaļas otra puse, un viņam manī arī ir ļoti daudz lietas no tā, ko viņš gribētu redzēt sievietē, kas varētu dzīvē būt blakus. Bet mēs neesam blakus. un nebūsim.
Rezumē : dzīvē ir tik daudz pustoņu, par kuriem ilgus laikus pat nenojautu. un ir interesanti iemācīties par tiem, par sevi, par otru. Paskatīties citām acīm, ne tikai no sava augstā plaukta, kur viss notiek pareizi.
un nē, es nenožēloju. Tā ir pieredze, kura mani padarīja par citu cilvēku, ļāva ieraudzīt, ka arī es esmu tikai cilvēks ar savām vājībām, bailēm, izmisumu. Sieviete. Es nezināju, ka tā tiek atrasta manī SIEVIETE. |
|
|