| |
[Apr. 23rd, 2021|06:44 pm] |
Es diezgan skaidri atceros, kā tieši es kosmosam lūdzu savu cilvēku. Tieši šādiem vārdiem - nu davai, tagad, ir jābūt manam cilvēkam. Lūdzu. Es esmu gatava, jo ja ne tagad, tad es nezinu vēl, kad un kā, jo šobrīd tas ir viss, ko es spēju.
Man iedeva MANU cilvēku. Ir jau protams interesanti un tā, bet pašā pamatā man iedeva VISU sarakstu, kādu vien biju prasījusi. Jā, medaļai IR divas puses, bet tas ir tā vērts katru mirkli. KATRU.
Interesanti, ka bija jāpaiet tik ilgam laikam, lai šo saņemtu, lai spētu šo visu pieņemt, izturēt un saprast. Vai vienkārši būt un dzīvot tajā, kas šobrīd notiek.
Pēc 10 gadiem ir interesanti pateikt - jā, esmu attiecībās. Esmu aizņemta. Man ir pāris.... kā tādiem gulbjiem :)
Vēl viens fakts - pārāk daudz cukura attiecībās izraisa cukura trakumu. Tas nav forši, bet rezultātā ir ļoti labas, dziļas un pasakainas sarunas par dzīvi, par attiecībām, par jūtām un sajūtām, kas nekā citādi vispār nebūtu iespējamas. Jo cukurā šādu sarunu nav. Tās tad nav iespējamas.
Un vēl, par šīm attiecībām es nevaru pateikt visiem, kas mani pazīst. Bet tas brīnišķīgi ļauj paskatīties apkārt citām acīm uz tiem, kas nu man ir apkārt. Interesanti.
Liepāja laikam mūžīgi būs tā vieta, kur es (mēs) apmaldamies naktī. Vienmēr .... reāli vienmēr :) |
|
|
| Comments: |
Tik forši lasīt par šo. :) | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}