ilvesa [entries|archive|friends|userinfo]
ilvesa

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Mar. 24th, 2020|02:17 pm]
ir tāda lapa www.3td.lv - īsi sakot bibliotēka telefonā vai datorā.

Dievinu.
linkpost comment

[Mar. 24th, 2020|02:12 pm]
beidzot brīvdiena.

darbā diezgan bieži tiek uzdots jautājums, tieši no klientiem : a jums bail nav? nē, bail man nav. un ko gan citu lai es daru? sēdēt un baidīties, lai gan strādāju benzīntankā?!!!

viena lieta gan jāsaka - cilvēki varbūt beidzot novērtēs tos, kurus līdz šim bik ar kāju tālāk paspēra (pārdevēji utt darbinieki).

Visi slavē mediķus un tā, ir par ko . Kad darbā paziņoju policistiem, kas tur atnāca kafiju padzert, ka tagad tā arī viņiem ir par velti, cilvēki patiesi atplauka un nopriecājās, es sapratu, ka pat tad, ja oficiāli tas nebūtu tā paredzēts, es sāktu šmaukties šajā ziņā. viņiem vispār.... vāks ar to darbu.

Kretinē tie visi teksti - palieciet mājās, jo ir skaidrs, ka tie, kam patiešām būtu jāpaliek, to izdarīs tikai mazākā daļa, nu godīgi, kurš gan ir gatavs mūsdienās nolikt malā savas ērtības un paradumus, īpaši, ja esi no sevis sazin ko iedomājies.

Tā vietā šos tekstus lasu es un domāju - bļin, es jau labprāt :D
linkpost comment

[Mar. 15th, 2020|09:01 pm]
par draudzību runājot.

Principā draugi man ir bijuši vienmēr, visos laikos, lai kādi tie ir nākuši. un laiku pa laikam protams ir arī tādi sirdsdraugi, ļoti tuvi, mīļi patiešām - savējie.

reizēm gadās, ka draudzība izplēn, reizēm gadās, ka tāds draugs ir jāapglabā. un tad ir tā, ka nākamās reizes tu tā bik apdomīgāk izvēlies kuru "mīlēt" šajā visā.

un tad vēl ir tā, ka pieķeries kādam draugam no sirds, centies palīdzēt (ja viņš to prasa, runā ar tevi) atdod labu daļu no sevis un pēc kāda laika dzirdi, ka tam otram ir uzradies tāds "patiess, mīļš sirdsdraugs ar kuru var visu izrunāt un tā".

un tad ir jādzenā personīgie tarakāni. jo tā sajūta ir tāda ļoti dīvaina. Nekādas histērijas un tā, nekādas greizsirdības, nu labi, bikiņ ir, un tomēr ... sajūta ir jocīga.

Draudzībai ir zelta stīgas, sarautas vairs nesasiesi. Un ja arī sasaistīsi, mezglu izdzēst nevarēsi.

Tā kādreiz rakstījām uz kartiņām ....
linkpost comment

[Mar. 8th, 2020|08:55 pm]
gājiens uz kino vienmēr ir laba lieta, jo es principā izvēlos jautras, priecīgas, smieklīgas. Vecpuišu ballīte 2 ir ļooooooti labs variants šim visam.

Es nezinu tā dikti precīzi par citām latviešu filmām, bet te tas aktieru sastāvs ir savākts TIK labs !!!

Vienīgi... nu kā lai tagad Ančevskim kafiju pārdod un normāli uz viņu paskatās :D tas pats ar Kaukuli, viņi mēdz šad un tad būt manā darba vietā (atsevišķi).
linkpost comment

[Feb. 25th, 2020|03:46 am]
nu to, ka tā notiks es zināju, pareizāk sakot - jutu, citādāk nevar būt. skaidrs, ka ja tu esi nojājies no kalna ar slēpēm un tagad tev ir sastiepta kaut kāda tur saite celī (slimības lapa) un tā, tad pēkšņi tev parādās laiks man.

un nē, no slēpēm nenojājos es.

un tomēr interesanti ir klausīties, ka šajā visā darbībā pirms un pēc bija burvīgs moments, kur esošajai žogvāverei tiek stāstīta situācija ar domu (kas tiek izteikta arī vārdos), ka varētu atbraukt. uz ko šī atbild - a ko pie tevis? tu tak esi savainots, ne?

un viss. viņa tā arī neesot atbraukusi. nu neko, cilvēks ir lepns putns, neiespersi nelidos. respektīvi ar visu pats tika galā (atrada čomu kam pirmā dienā palūdza bik izlīdzēt) un viss notiek. jā, karma IR sieviete. Tas nupat jau ir pierādīts fakts. pie kam, pirms kāda bik ilgāka laika tur bija otrādāka situācija, ka šai kaut kas bija savainots (plecs laikam) un šis tāpat - a ko pie tevis.... tu tak savainota :) bet nu taisnības labad jāsaka, ka gāja gan palīgā visos iespējamos veidos, tāpēc jau tagad ir tāda škrobe, ka šī neko :)

un tomēr, tomēr , tomēr .... karma IR sieviete.

vērtējums no malas pašai par sevi : interesanta sajūta, gandrīz ta kā pofigs, ļoti viegli nolikt klausuli, pirmajai beigt sarunu, sajust, ka man sarunas gaitā kļūst garlaicīgi. Līdz šim tā nebija. Labi ka ir tā kā ir tagad.

lai gan.... bija epizode, kurā es pa vecam paradumam gandrīz sajutu ilgas, bet tās bija tik mirklīgas, ka pat īsti nepiefiksēju ir vai nav. kaut kas attāls.
link1 comment|post comment

[Feb. 25th, 2020|03:33 am]
ķirzakas un čūska. dažādi gekoni un hamelioni. dzīvi. īsti, rokās paņemami un sačubināmi, cik nu tādu čubināsi. Bet tas bija vienreizējs, kolosāls piedzīvojums, kuru pilnīgi negaidīti un nejauši es uzbūru sev un meitām. sīkā visu laiku dīca, ka grib gekonu mājās, da ko es zinu darīt ar tādu, barot un tā. nu nav man ilūziju, ka tas viss būs uz mani agrāk vai vēlāk. ar to ir jārēķinās, viņas aug un faktiski tūlīt būs prom no mājām. da kādi tur vēl gekoni.

bet stāsts ir par to, ka es nokļuvu dzīvoklī, kur visnotaļ draudzīgi un atbildīgi sadzīvo - sazincik gekoni (terārijos, regulāri tiek paijāti) divi hamelioni (tāpat) viena vidēja iguāna un viena milzīga iguāna, abas iedvesa reālu respektu. Tarantuls - īsts, dzīvs. (nē, nepaijājām) un pitons !!!! īsts dzīvs metru garš pitons. tā sajūta ir tāda....ļoti pārliecinoša, ka ja viņš gribētu, es te vairs neelpotu.

Bet piedzīvojums bija pasakains. kolosāls un vispār. Es joprojām esmu nereāli pateicīga tai sievietei, ka viņa vienkārši uzrakstīja - brauciet skatīties !!! jā, labi, tas ir arī viņas bizness, bija nopērkami 2 gekoni un vēl divi gekoni. bet nolēmām, ka pagaidām tas būs bik par dārgu un galvenais, ka sarežģīti tomēr iekārtot to visu kā vajag, vismaz manā mājā.

un jā, piesiet sevi uz gadiem 10 pie gekona .... negribās pagaidām :)
linkpost comment

[Feb. 14th, 2020|08:34 pm]
secināju, ka man vairs nav tik interesanti klausīties stāstos par kori, peripetijām tajā un visu pārējo. nav sajūtu. te nu tas ir. tas no kā es tik ļoti baidījos, negribēju un vispār mēģināju par katru cenu izvairīties.

tukšums, vienaldzība un neinteresētība. esiet sveicināti. atkal jau.
linkpost comment

attālināti [Feb. 11th, 2020|02:39 am]
ar kolēģi runājām par attiecībām un vīriešiem, par dzīvi un tā vispārīgi. un viņa pateica ļoti trāpīgi par to vēlmi pēc tā visa - attālināti kaut kā tas viss ir. tieši sajūtās, ka.... attālināti. Protams, ja nāktu nu pa ielu pretī tas īstais un vienīgais, gan jau , ka neteiktu - ej garām, bet tā, lai pati tagad skrietu pat tām "darba intervijām" un mēģinātu pierādīt, ka ir iekārojama, vēlama un laba, tā vairs ne. Un viņa ir tieši 10 gadus jaunāka par mani.

un es domāju, nu labi, man jau "tas" viss ir bijis, ir laulība gandrīz 15 gadus, gan 2 bērni, gan ļoti agri (priekš manis) uzsāktas attiecības. ir sajūta, ka zeķu mazgāšanas programmu esmu tomēr izpildījusi. Tā definējot ko tad īsti gribās, nonācām pie secinājuma, ka gribās svētkus dzīvē, tieši to foršo sajūtu, kas liek lidot un ilgoties, priecāties un spēt iemīlēties. Tā svētku sajūta attiecībās. Nu neliktu mēs nevienam nekādus plauktiņus skrūvēt nez kur, ne zāli pļaut vai tamlīdzīgi izpildīties. Es pat neliktu bērnus ražot un māju ar balto žogu apkārt celt... man neko no tā visa nevajag, man tas jau ir. Es visu to varu arī pati izdarīt. pie kam ar piebildi, ka man pat patīk to darīt.

Tas , kas man nav un pietrūkst ir šī svētku sajūta kopā ar otru cilvēku, kopā būšanas svētki. un jā, vēl tāda piebilde, būtu jāvēlas mani, ne tikai vienkārši (vai pat forši) nokniebties (būtībā ar jebko).

Attālināti redzies tās sajūtas esot.
link9 comments|post comment

[Feb. 11th, 2020|02:30 am]
par sajūtām runājot, šo pilnmēnesi uz sevi nejūtu, bet uz apkārtējiem gan redzu. nezinu, varbūt tieši tādēļ, ka mana personīgā reakcija izpaliek.

tāds savāds miers, gandrīz līdzsvars. zinu, ka tas ir trausls, jo iekšēji jau kaut kas sadreb, kad redzu pazīstama cilvēka tekstu. tomēr arvien vairāk un vairāk paliek vienalga. pieķēru sevi pie domas, ka.... nedomāju, pat nepiefiksēju būtībā faktu, ka nesazinamies. Nedomāju par to. Whatsapā pēkšņi ieraudzīju, ka norullējies dikti tālu, tātad nav saziņa bijusi labu laiku.

interesanti.
linkpost comment

[Feb. 11th, 2020|02:28 am]
jauns, pagaidām līdz šim nebijis saziņas veids - 2 teikumi. bez visādiem - sveika un attā. vienkārši, fakta konstatācija. Izlasīju grāmatu, kuru atsūtīji. Jā patika, spēcīga. Gribētu filmu redzēt (Pilsēta pie upes). un viss.

tā it kā es būtu literatūras skolotāja un mājasdarbs būtu - paziņojiet, kad izlasīsiet konkrēto darbu.

Nuuuu.... labi. Var arī tā.
linkpost comment

[Feb. 9th, 2020|04:54 pm]
būtībā mēs visi daram vienādi, visi gribam izdomāt citu vietā kā būtu labāk un tad cepamies par to, ka tas otrs tā nedara :) jo mēs tak gribējām kā labāk....
linkpost comment

medības [Feb. 4th, 2020|03:54 am]
tā sagadījās, ka gribējās būt labiņai un izcelties. sanāca būt medībās. konkrētas grāmatas medībās. mazliet specifiska un kā izrādās pieejama bija tikai vienā grāmatnīcā, vienīgajā eksemplārā. Bet es to dabūju, es to izdarīju, lai gan tas pat nebija priekš manis. Priekš manis tas bija tikai tieši tik daudz, lai pati sev pa pleciņu pasistu - to arī tu vari. un jā, es varu.

sasodīts - es to izdarīju vienas dienas laikā. lūk kas izrādījās ļoti interesanti - grāmatas vajadzēja vairākas, dažādas tēmas utt. un rezultātā tieši tā grāmata, kuru domāju - dabūšu uzreiz, vispār nav dabūjama, bet tā, kuru tiešām domāju, ka nedabūšu - rokā ir !!!

un vēl izrādās es varu dienas laikā sarunāt randiņu ar dzīvokļa mākleri un citas dienas laikā aizvest kolēģi uz turieni un faktiski pateicoties man, viņa ir tikusi pie jaunas dzīvesvietas.

Bļin. Es esmu lieliska!!!
linkpost comment

atpūta [Jan. 26th, 2020|09:21 pm]
nu tātad, darba vieta par centību un vispār papildus darbu (interesantu, tādu, kas man pat patīk) piešķir dāvanu karti 2 personām uz SPA, Jūrmalā.

tiek ņemta līdzi foršā darba kolēģe un mēs dodamies piedzīvojumā .

Līdz šim ne viena, ne otra tādus cēlus gājienus tā īsti neesam baudījušas, tādēļ sākuma samulsums ir saprotams. Tomēr - tā ir viesnīca (liela) Jūrmalā, vakariņas, brokastis, spa, baseini un kas tur vēl.

Rezultātā : vakariņas ir paēstas normāli (ne pārāk izteiksmīgas ēdienu garšas, bet ir labi), Jomas iela izstaigāta, jūrā esam vēja izpūstas caurcaurēm, starp citu, tā aŗi citur neatradām īsti kur paēst tur, ņemot vērā, ka mūs gaidīja vakariņas. Tāda interesanta situācija, kuras rezultātā NArvesenā ēdām sildāmās maizes (pārdevējai gribējās uzšaut, profesionālais kretīnisms redz, bet bijām jaukas un mīļas).

Tātad, jau laicīgi noskaidrojām, ka abas neesam nekādas dižās publisku baseinu un pirts mīļotājas, bet nu ja reiz šāda laime, tātad jāaiziet paskatīties.

Tas bija ātrākais baseinu/pirts apmeklējums manā dzīvē :) :) :)

Nē, nē, viss bija labi, vienkārši izrādījās, ka iekāriena nebija uz to nevienai no mums un tā sajūta, ka peldēt ar citiem kopā, sēdēt uz lāvas .. (nu man mājās ir pirts, ja) nav tas ko vēlamies. Tādēļ puisis, kurš tur atbildēja par to visu bija zināmā šokā, ka divas dāmas, kuras ieradās uz to visu pēdējā brīdī (21:30) un tika nobrīdinātas, ka tik vēlu jau nu mēs te nelaižam iekšā.... jau pēc 10 minūtēm bija ārā no turienes : )))

Nu neesam mēs "tādas".

Brokastis bija burvīgas, pastaiga pa jūrmalas ieliņām arī un tad !!! tikai tad !!! bija TAS īpašais pasākums, kuru izvēlējāmies SPA centrā.
Veselības kapsula. Lūk - tas bija patiešām forši, vēl tagad ir silti un mīlīgi. SArakstīju kaudzi ar burvīgām atsauksmēm gan par pasākumu, gan par sievieti, kura tur strādāja.

un tomēr.... braucot mājās nolēmām iebraukt paēst, tika izvēlēta Akropolē esošā ēstuve, kurā paši gatavo makaronus (oij, nu pastu, atvainojiet).

Pasūtījām buljona zupiņu un katra pa porcijai (kādu nu tur.... ) un tad .... tad !!! man liekas, ka es beidzu 2x un kolēģe arī. Ja varētu stenēt skaļāk, es tā arī darītu, bet nu publiska vieta tomēr, bērni varētu nesaprast tās skaņas, kad es ēdu to buljonu. Tik.... akdies... tik pasakaina garša, tik piesātināti brīnišķīga, ka mans vēders apstulba pilnībā un nodevās orgasma trīsām vēl ilgi.... goč pendel!!!

Es varētu to pavāru.... nu labi. Pāriesim pie makaroniem. Arī tie bija tuvu tādam pat rezultātam. Mēs skatījāmies viena uz otru un vienlaicīgi teicām : nē, vīrieši šito TĀ nespēj izdarīt, nu vismaz tik ātri toč. Jo TĀ sajūta bija jau no pirmās zupas karotes, pirmās pastas nokļūšanas mutē.... nu īsi sakot tikai perversijas prātā.

un par to visu (kafija, zupa un otrais) es samaksāju tikai 10,50 . Gandrīz beidzo trešo reizi.

īsi sakot man ir jauna mīļākā ēšanas vieta.... es tur atgriezīšos. Es jau tagad to zinu.

p.s par to SPA pasākumu bija samaksāta ļoti glīta kaudzīte ar naudu, abas secinājām, ka ja būtu maksājušas pašas - būtu aplauziens :D

ak jā, izrādās, ka es esmu jau zinātāja viesnīcās - kur un kā jājautā, jādara, jāiet utt. tomēr tās ekskursijas ar dejotājiem un zušmērgli kaut ko ir devušas šajā jomā.
link3 comments|post comment

solījums pašai sev [Jan. 23rd, 2020|09:08 pm]
es apsolu, ka šī ir pēdējā reize, kad čīkstu un sūdzos par šo tēmu, arī pati sev.

personīgā vientulība ir briesmīga lieta, vienkārši briesmīga. tā liek justies sīkam un nožēlojamam. nevienam nevajadzīgam, nu nē, skaidrs, ka es nerunāju par ģimeni kā tādu, kura man ir. Tur viss ir kārtībā.

Bet nav kārtībā ar visu pārējo. Ar mani pašu. Nu nav tak riktīgi ka man neviena īsti nav bijis blakus visus šos garos gadus. tātad ir kaut kāds gļuks manī, kas nolasās un tiek pamanīts uzreiz, jau pa gabalu un pat tuvumā nenāk.

un ja arī kāds pienāk, tad tikai tāds, kam es būtībā neesmu vajadzīga, ir vajadzīga mana spēja dot spārnus, celt, mīlēt. Bet ne es pati. To nevajag. Tad tas ir par daudz un par lieku, par saspringtu un nevajadzīgi. jo visam jābūt ir viegli un vienkārši.

Tas sāp. Ļoti, ļoti un ļoti. Ka skaties uz pasauli, kurā citi ir pa pāriem un saproti, ka tavs pāris ir zem zemes un viss. vairāk arī var nebūt. sāp apziņa, ka es neatbilstu kaut kādām ekspektācijām, sajūtām un vajadzībām.

Ka es neesmu laikam jau ne tik skaista, ne gudra, ne veiksmīga, lai mani izvēlētos.

ka es varu izdarīt pati pārāk daudz. daudz par daudz, jo man nav izvēles.

kāpēc es tā sev solu šobrīd? aiz sāpēm. aiz vientulības un nevajadzības sajūtas. un tādēļ, ka ir jāpārcērt tā saite, kuru spītīgi cenšos turēt, lai gan tur vairs nav ko turēt, ir tikai mana ilūzija par to visu. Mana. un tikai mana ilūzija. un es to nosaucu par mīlestību. jo man tik ļoti gribējās būt mīlētai. tieši kā sievietei. tādēļ es iemācījos tik daudz ko neredzēt, nejust un nedomāt par to visu.

sapņi paliks. tie man liek un palīdz izdzīvot. tiem ir jāpaliek.

pārējais ir mainīgs lielums.
link1 comment|post comment

[Jan. 21st, 2020|06:37 pm]
kā ir labāk - uzreiz bliezt visu taisnību vai arī nogaidīt, lai viss nosēžas un tad izlikties, ka tā arī bijis paredzēts?

ir situācijas, kurā var tā - hops un taisnība. un ir tādas, kur nevienam nav skaidrs, kur vispār ir kaut kas no taisnības kā tādas.

pēdējā laikā sanācis atvainoties, ir gadījis, ka atvainojos no visas sirds par pilnīgi neko, lai tikai blakus esošais cilvēks turpina uztvert mani, klausīties manī un saprast, kā tā ir gadījies.

un tad tā lēnām pārdomājot sevī to visu, secinu, ka tas laikam ir jau dzīves briedums, ka vairs nelauz šķēpus, bet pasaki - piedod, lai arī nav vispār par ko.
linkpost comment

[Jan. 13th, 2020|08:49 pm]
ir tāds brīdis, kad tā komunikācija ir apmēram tāda : sveiks, kā nu iet? paldies, labi. Un tev? arī labi.
un viss.

un nekas jau cits neatliek kā vien pašam izdomāt, kas tur varētu būt pie vainas, sajūtu vairs par to nav īsti nekādu, jo nu godīgi sakot - kas gan tur var būt.
un tomēr.

ak jā, pavadīju 2 dienas šopingā, nu zin ko, gandrīz tā, ka NEKAD VAIRS.

toties ballē biju smuka.

un vēl, man jau ir vienalga, ka citi ir pa pāriem un es nē. vienkārši fakta konstatācija.
linkpost comment

[Jan. 1st, 2020|08:57 pm]
nu normāla darba diena patiesībā, vienīgi tas, ka biju viena darbā. cilvēki nāca, kurš nu lāpījās, kurš brokastīs kebabu ēda, kurš aliņus, kurš 3 lielos upeņu balzamus nolocīja dienas laikā .... darba diena. Kā parasti.

par pārējo - viss ir labi, nē, skaidra diršana. Nav labi, bet man nav izvēles, ja būtu, es būtu konkrētā Vācijas piepilsētas dzīvoklī un nodarbotos ar visnotaļ mežonīgu un skaļu seksu.

Pietiek sapņot, atpakaļ pie realitātes.
linkpost comment

[Dec. 30th, 2019|08:43 pm]
man nav skaidrs, kur palika tās divas dienas, kuras pavadījām kopā, sajūta it kā kāds būtu laiku no tām izsūcis un izmetis nezināmajā.

nu bet no otras puses ir skaidrs, ka dzīve atgriežas ierastajos ritmos. viņš tur, es te. apmēram nedēļu, varbūt divas tagad būs pauze saziņā, kamēr mūsu orbītas atkal ieies atpakaļ ierastajās sliedēs.

domāju, nez, mēs tiešām tiksimies tikai pēc gada? un ja jā, tad cik ilgi un kur novedīs mūs šāda veida attiecības.
linkpost comment

divas dienas [Dec. 28th, 2019|09:06 pm]
tās divas dienas palidoja tā, ka es vairs nesaprotu kur tās vispār palika. Toties beidzot noskatījos Dvēseļu puteni. Nu jā, raudājām abi.

viss pārējais gandrīz kā vienmēr. nu - tas ir vienreiz gadā. nu bija nianse, bet labi, tas tā. Gadās. Varbūt tam tā bija jābūt, lai mēs abi saprastu, ka var gadīties arī šādi, neviens jau to ietekmēt nevarēja .

Nu jau mazliet pārgāja, taču sirds salūza atgriežoties mājās, redzot realitāti gribējās atgriezties tur... vakar vakarā, kad viss bija tik labi un forši.

mīlestība. velns parāvis. tāda ļoti dīvaina, neparasta un nestandarta mīlestība. un būtībā ar katru reizi arvien vairāk redzu un saprotu kāpēc mūsu starpā nav to skaļo vārdu un tā. jo tie sāp. arī viņam. jo kāda gan jēga pateikt, ja saproti, ka vārdi saplosa un vietā nav ko nolikt. ka ir tikai tā kā ir, tā kā šobrīd notiek.

parīt viņš brauc prom. labi ka es rīt un parīt strādāju. man būs mierīgāk.
linkpost comment

kad citi zin labāk [Dec. 22nd, 2019|09:10 pm]
reizēm, kad kādu laiku pavadi kādā no forumiem, laiku pa laikam kaut ko par sevi pastāsti, uzrakstot kādu no tā brīža problēmām, sanāk, ka cilvēkiem veidojas ļoti konkrēts priekšstats par tevi, taviem mērķiem un dzīvi.

un tad izrādās, ka brīdī, kad esi kaut ko uzrakstījis, lai vienkārši norunātu nost, tevi "apzīmogo". Piemēram ar tekstu - tu dzīvo pagātnē, staipi to līdzi, nespēj paiet uz priekšu un tā ir visa tava problēma dzīvē.

un tas tiek pateikts tādā tonī (uzrakstīts), ka ir skaidrs, ja arī tu esi gatavs iet uz priekšu, tad vienalga kāds tevi paliks zem tā zīmoga un zinās labāk.

un šo es nespēju izturēt.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]