| |
[Apr. 2nd, 2021|09:46 am] |
tādās lielās šaibās paskatoties uz to visu mazliet no malas, baigais zigzags. Burtiski. Nekad dzīvē, nevienās attiecībās nav bijis šāds zigzags. Pie kam nekāds līdzenais, strauji augšā un strauji lejā. un atkal. un atkal.
Kaut kādā brīdī iestājas fāze - varbūt to visu nevajag?! Nu patiešām, vai man to vajag?
Nākamā fāze - jā, vajag! un visdrīzāk, ka tieši šādi. Es saprotu, ka izvēlos cilvēkus, kurus nosaukt par vienkāršiem būtu...slimi :)
un tomēr. Es viņus izvēlos. Laikam jau katrs spriež pēc sevis. Kā arī piemeklē sev atbilstošāko. Tas šo un to izsaka arī par mani pašu.
Tieši tie brīži, kad ir labi, atver acis uz to, kas varētu arī nebūt. Un tajā brīdī vienkārši palaist visu vaļā un pateikt, ka man to nevajag, nav iespējams. Vispār. Nekādā formātā.
un vēl kas - es viņu izlūdzos kosmosam. Es protams nezināju, ka šāds būs tas formāts, kurā tiks viss ielikts, bet jā, es izlūdzos kosmosam SAVU cilvēku. Neviens neteica, ka būs viegli un vienkārši. Man nekad tā nav.
Man iedeva SAVU cilvēku. Nu ko, tīri teorētiski es esmu liela meitene un tikšu ar visu galā.
Mīlestība nekad nebeidzās. Nekad. |
|
|
