ilvesa [entries|archive|friends|userinfo]
ilvesa

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jan. 21st, 2020|06:37 pm]
kā ir labāk - uzreiz bliezt visu taisnību vai arī nogaidīt, lai viss nosēžas un tad izlikties, ka tā arī bijis paredzēts?

ir situācijas, kurā var tā - hops un taisnība. un ir tādas, kur nevienam nav skaidrs, kur vispār ir kaut kas no taisnības kā tādas.

pēdējā laikā sanācis atvainoties, ir gadījis, ka atvainojos no visas sirds par pilnīgi neko, lai tikai blakus esošais cilvēks turpina uztvert mani, klausīties manī un saprast, kā tā ir gadījies.

un tad tā lēnām pārdomājot sevī to visu, secinu, ka tas laikam ir jau dzīves briedums, ka vairs nelauz šķēpus, bet pasaki - piedod, lai arī nav vispār par ko.
linkpost comment

[Jan. 13th, 2020|08:49 pm]
ir tāds brīdis, kad tā komunikācija ir apmēram tāda : sveiks, kā nu iet? paldies, labi. Un tev? arī labi.
un viss.

un nekas jau cits neatliek kā vien pašam izdomāt, kas tur varētu būt pie vainas, sajūtu vairs par to nav īsti nekādu, jo nu godīgi sakot - kas gan tur var būt.
un tomēr.

ak jā, pavadīju 2 dienas šopingā, nu zin ko, gandrīz tā, ka NEKAD VAIRS.

toties ballē biju smuka.

un vēl, man jau ir vienalga, ka citi ir pa pāriem un es nē. vienkārši fakta konstatācija.
linkpost comment

[Jan. 1st, 2020|08:57 pm]
nu normāla darba diena patiesībā, vienīgi tas, ka biju viena darbā. cilvēki nāca, kurš nu lāpījās, kurš brokastīs kebabu ēda, kurš aliņus, kurš 3 lielos upeņu balzamus nolocīja dienas laikā .... darba diena. Kā parasti.

par pārējo - viss ir labi, nē, skaidra diršana. Nav labi, bet man nav izvēles, ja būtu, es būtu konkrētā Vācijas piepilsētas dzīvoklī un nodarbotos ar visnotaļ mežonīgu un skaļu seksu.

Pietiek sapņot, atpakaļ pie realitātes.
linkpost comment

[Dec. 30th, 2019|08:43 pm]
man nav skaidrs, kur palika tās divas dienas, kuras pavadījām kopā, sajūta it kā kāds būtu laiku no tām izsūcis un izmetis nezināmajā.

nu bet no otras puses ir skaidrs, ka dzīve atgriežas ierastajos ritmos. viņš tur, es te. apmēram nedēļu, varbūt divas tagad būs pauze saziņā, kamēr mūsu orbītas atkal ieies atpakaļ ierastajās sliedēs.

domāju, nez, mēs tiešām tiksimies tikai pēc gada? un ja jā, tad cik ilgi un kur novedīs mūs šāda veida attiecības.
linkpost comment

divas dienas [Dec. 28th, 2019|09:06 pm]
tās divas dienas palidoja tā, ka es vairs nesaprotu kur tās vispār palika. Toties beidzot noskatījos Dvēseļu puteni. Nu jā, raudājām abi.

viss pārējais gandrīz kā vienmēr. nu - tas ir vienreiz gadā. nu bija nianse, bet labi, tas tā. Gadās. Varbūt tam tā bija jābūt, lai mēs abi saprastu, ka var gadīties arī šādi, neviens jau to ietekmēt nevarēja .

Nu jau mazliet pārgāja, taču sirds salūza atgriežoties mājās, redzot realitāti gribējās atgriezties tur... vakar vakarā, kad viss bija tik labi un forši.

mīlestība. velns parāvis. tāda ļoti dīvaina, neparasta un nestandarta mīlestība. un būtībā ar katru reizi arvien vairāk redzu un saprotu kāpēc mūsu starpā nav to skaļo vārdu un tā. jo tie sāp. arī viņam. jo kāda gan jēga pateikt, ja saproti, ka vārdi saplosa un vietā nav ko nolikt. ka ir tikai tā kā ir, tā kā šobrīd notiek.

parīt viņš brauc prom. labi ka es rīt un parīt strādāju. man būs mierīgāk.
linkpost comment

kad citi zin labāk [Dec. 22nd, 2019|09:10 pm]
reizēm, kad kādu laiku pavadi kādā no forumiem, laiku pa laikam kaut ko par sevi pastāsti, uzrakstot kādu no tā brīža problēmām, sanāk, ka cilvēkiem veidojas ļoti konkrēts priekšstats par tevi, taviem mērķiem un dzīvi.

un tad izrādās, ka brīdī, kad esi kaut ko uzrakstījis, lai vienkārši norunātu nost, tevi "apzīmogo". Piemēram ar tekstu - tu dzīvo pagātnē, staipi to līdzi, nespēj paiet uz priekšu un tā ir visa tava problēma dzīvē.

un tas tiek pateikts tādā tonī (uzrakstīts), ka ir skaidrs, ja arī tu esi gatavs iet uz priekšu, tad vienalga kāds tevi paliks zem tā zīmoga un zinās labāk.

un šo es nespēju izturēt.
linkpost comment

plāni [Dec. 19th, 2019|08:52 pm]
nu jā, man ir plāns kā pavadīt konkrētas 2 dienas šogad. jau zinu un ceru, ka tā arī viss notiks. un vēl saprotu, ka jā, man pēc tam būs tāaaaaaadas lomkas !!!!!

un ja tā godīgi, tad es nezinu kā ir labāk. Es neesmu gatava atteikties no tā visa pavisam, jo es negribu būt viena, lai gan esmu jau faktiski. no otras puses man ir kaut vai tās retās reizes klātienē, sarunas vakaros, sajūtas, vismaz kaut kas.

no citas puses atkal skatoties - vai tas gadījumā nečakarē prātu vēl vairāk? tautā runā, ka tā vakantā vieta tipa esot aizsista, tāpēc nekas vietā nerodas. bet ir viens ko esmu sapratusi - man tā vakantā vieta var stāvēt tukša un tāpat nekas nebūs.

vasarā būs jau 10 gadi. jā, tieši tik ilgu laiku es esmu atraitne un neesmu spējīga bijusi dabūt sev blakus vīrieti. nu ja uz to tā paskatās.
Es parasti paskatos pavisam no citas puses.
linkpost comment

māte [Dec. 19th, 2019|08:45 pm]
stāsts ir tāds : pēkšņi vienā jaukā dienā man iekš fb uzraksta sveša sieviete un pajautā vai manas mātes vārds ir Maija. Atbildu, ka ... nu jā, tikai šo info nezin nemaz arī tik daudz ļaužu patiesībā.
Tad nu izrādās, ka cilvēks, kuru es tā pilnīgi nopietni gadus 25 esmu uzskatījusi par mirušu (pilnā nopietnībā) izrādās ir dzīvs un .... pat atcerās, ka kādreiz kaut kur ir dzemdējusi meitu. Pat vārdu, uzvārdu atceras. Stāstījusi patversmes darbiniecei un šī protams internetā iekšā un te nu es esmu.

Pat sakontaktēja ar mani (darbiniece) un stāsta, ka jā - šamā ir dzīvāka par dzīvu, bet nu jā, dzīvojot gan uz ielas, jo tomēr tak.... dzīvesveids ir darījis savu, bet tā esot sakarīga kundzīte utt. Nu es neko, pēc pirmā šoka saprotu, ka nē, pati neskriešu, nemeklēšu un tā, teicu, lai nodod sveicienus un tā. Viss. Laiks iet, es norimstu, dzīvojam tālāk.

Aizvakar naktī saņemu fb bildi no sveša džeka, kurš to ir parakstījis ar : sveiciens no mātes !
Es gandrīz no gultas izkritu.

Esot naktī gājis pa rajonu, uzgājis viņu, parunājies, esot tīri lāga tantuks. un atkal jau - nosaucis par radinieci mani !!!! Mani !!!
Nakšņojot kundzīte uz ielas, jo patversmē nu kas nu tur ....

Jā, es saprotu, ka kosmosam šķiet uzjautrinoši ko šādu darīt, bet man šitais tomēr sajāj smadzenes.

Viņa ir mirusi. Man viņa ir mirusi, ne tāpēc, ka ienīstu vai tā, bet tā reāli es viņu neesmu ne redzējusi, ne dzirdējusi pēdējos 35 gadus, nu ko citu man padomāt?
link2 comments|post comment

nu tā tas būs .... [Dec. 8th, 2019|06:01 pm]
es jau tagad zinu, ka viss bus brīnišķīgi, pat vairāk, un pēc tam būs lomkas pēc tā visa. Baigās lomkas .bet tas būs tā vērts.
linkpost comment

nu labi [Nov. 30th, 2019|03:47 pm]
nu labi, ar mani viss ir kārtībā.
ir apgūta jauna prasme - es protu virtuvē pielikt lampu, ar visu vadu savienošanu utt. jā, esmu sasodīti lieliska.

Tikai nez kādēļ man pašai par to nav īpaši daudz prieka. Kārtējais veču darbs, kuru es pati spēju padarīt.

Ak jā, tuvojas bankrots, jo jānokārto mājas papīri uz sevi, ja vispār tas izdosies. Pēc tam domāšu kā dzīvosim.

Par visu citu - man patīk lasīt lekcijas pieaugušiem cilvēkiem, kuri ir spiesti manī klausīties, jo tēma ir gana nopietna, man patīk, ka spēju to nopietno tēmu bik pārvērst jokā un pasniegt vieglāk. un vēl vairāk man patīk, kad pēc tam kāds atnāk un saka "Tava lekcija bija visforšākā".
linkpost comment

[Oct. 25th, 2019|08:30 pm]
joprojām spēju iekāpt mašīnā un braukt kur acis rāda, pie kam lidzi paķerot kādu draugu un bērnus. un ir labi. pat ļoti labi .
visam pa vidu gadās kāds šampanieša - viskija vakars, jo ir ļaudis, kas uz šampanieša vakaru ierodas ar viskiju. nu ko lai dara.

starp citu, piefiksēju, ka savās izpausmēs atgriežos laikā, kad man vēl nebija bērnu, līdzīga brīvības izjūta, kaut kādi pasākumi, tusiņi pa naktīm un tā ... bet man vairs nav 20.
bet vai tas mani aptur?

meita pajautāja - mammu, a tu vispār vēl meklē sev kādu vīrieti un tā .... a zini, nē, nemeklēju. pats atradīsies, ja būs lemts. tieši šīs un šādas izjūtas .

p.s vispār jau es gribu uz to Vāciju.... uz tiem smukajiem ZVS tirdziņiem, lampiņām utt. bet nē, neprasīšu un neteikšu nevienam neko par to, nu no tiem, kas šo varētu man sagādāt.
nē, es to visu kaut kā citādāk gribu. man. īpaši man, vienīgajai un mīļotajai. bet tā vairs nebūs. jo es neesmu. bet tas ir pārejoši. kas zin, kur dzīve vēl var aizvest.
linkpost comment

[Aug. 27th, 2019|06:49 pm]
tas ir tā dīvaini patiesībā. brīdī kad jau vairs vispār par to nedomā nekādā izteiksmē, tas atnāk.
Pats.
Bija jau kādreiz teksti no tautas, ka mīlestība atnāk tad, kad to vismazāk gaidi vai negaidi vispār. Nu jā, fakts - atnāk gan. un tad tevī ir tāda sajūta... miers, absolūts miers, kurā tu pats pie sevis nosaki: jā, es zinu, ka tu mani mīli, tas tak ir skaidrs. Visas tavas darbības to ir apliecinājušas būtībā, lai gan vārdi ir bijuši pilnīgi pretēji.

vēl viena lieta - nepiesieties vārdiem. nemaz un nekādiem, bet tas tomēr ir bik saldi... piesieties un izbaudīt, pašai sevī.

Tas neko nemaina. uz doto brīdi. par pārējo es nedomāju un neplānoju, negudroju un arī nelēkāju aiz prieka pa gaisu. tāda sīka lieta, kas tevī dzīvo, apziņā.
linkpost comment

[Jul. 21st, 2019|07:19 pm]
dziļākajā būtībā nevienam jau neinteresē kā tu jūties un kas ar tevi notiek. vajag izdarīt lietas tā kā vajag un viss notiek.

īpaši forši ir sapņot citu vietā, izdomāt, cik forši būtu ja viņa varētu to un šito, tad mēs varētu tā un šitā. un izrādās, ka viņa nevar. vienkārši viņai tas viss ir par daudz.
un viņā ir vīlušies pilnīgi visi. un zināmā mērā viņa pati sevī arī, tomēr saprotot, ka ir tikai dzīvs cilvēks ar savām jūtām un spējām.

nu ko, tā mēs dzīvojam.
link1 comment|post comment

[Jun. 27th, 2019|09:37 pm]
pirms kāda laika man jau bija šī sajūta, ka tuvojas brīdis, kad tas viss būs beidzies, nu pat ne tā , drīzāk - brīdis, kad vairs nebūs tās, īpašās sajūtas, vajadzības, vēlmes pēc konkrēta cilvēka. Es to jutu un toreiz iekšēji pretojos tam, lai gan zināju - tas tā notiks. Viss gāja uz to.
Principā klāt nu ir.
Mierīgi, rāmi un tā kā gandrīz vienaldzīgi. bet tikai gandrīz. Jo vietā jau nekā cita, tāda, līdzīga nav. tāpēc arī ir mazliet vēlme - a ja nu... bet tas jau ir tik attālināti...

un iekšēji žēl, ka tik ļoti skaists, lidojošs dzīves posms nu ir garām. un ka es nezinu vai vēl kādreiz dzīvē tā būs ar kādu.

bet tajā pašā laikā ir sajūta, ka - lai iet, lai paiet un beidzās. jo tur vairs nav ko glābt. nekad nav bijis. nāk skaudras atziņas par situācijas patiesumu gan toreiz, gan tagad.

Es nezinu kā ir labāk. Bet - jā, tas bija ļoti ļoti skaisti un tas bija tā vērts, jo tās mācības kuras guvu, varētu arī tālākā dzīvē noderēt un palīdzēt. Lai gan jācer, ka nevajadzēs.
linkpost comment

dāvana sev... [Jun. 26th, 2019|07:57 pm]
nu ko, nopirku sev dāvanu dz.d kas gan būs vēl tikai jūlijā. Bet nu tādu dāvanu, ka ....

īsi sakot, nopirku sev skrejriteni, lai ar meitām pa kādu mežparku vai citur līdzi tieku. pēc tam ienāca prātā, ka man pat prātā neienāca par šādu summu nopirkt kurpes, somiņu vai citus sievišķīgus niekus.
linkpost comment

[Jun. 8th, 2019|10:27 pm]
te nu bija un te vairs nav. patiesībā bija veselas 10 minūtes, saruna klātienē, kamēr atdeva dāvaniņas meitām no Skotijas. interesanti, ka vispār ko tādu darīja.

un tas ir noticis. pareizāk sakot - šī te trīs garus gadus ilgusī agonija ir cauri. mazliet sargājot sevi, teicu, ka varbūt tiksimies ziemassvētkos. bet tikai varbūt.

un es domāju, vai es gribētu, lai viņš pie manis atbrauc kā pie mīļotās sievietes? jo viņš atbrauca kā pie drauga. tikai un vienīgi. un man nebija nekādu iebildumu arī sajūtās. mēs esam draugi, cik nu tas vispār ir iespējams, mēs runājam pa dzīvi, stāstam kā iet un tā. bet tajā vairs nav tās personīgās sirds nots ,kas bija līdz šim.

nav mīlestības?

un ir sajūta, ka esmu gatava to pieņemt, vismaz tik tālu cik to vispār spēju, jo vietā jau nekā man nav. esmu vientuļa kā sieviete. trūkst šī maiguma, siltuma un mīļuma no kāda ko var saukt par savu mīļoto cilvēku.

un es saprotu, ka tas var arī neatnākt. jo kā reiz, tūlīt būs 9 gadi, kopš statusa maiņas. citas pa to laiku kaudzi ar bērniem ir paspējušas sadzemdēt, saprecēties, izšķirties un atkal saprecēties. bet es kur biju, tur paliku. jā , dzīves pieredze nāca nopietna klāt, tas gan. ar visiem lidojumiem un kritumiem.
bet nu tas ir beidzies.

un man tomēr ir skumji par savu vientulību.
s
linkpost comment

[May. 30th, 2019|11:47 am]
paraudāšu tepat. Man ir smagi. ļoti. vakar atvedu muterīti no slimnīcas un jā, es zināju, ka nekas jau viegls un vienkāršs nebūs, bet man IR smagi. visa tā ņemšanās un padarīšana. visa tā nespēja un fakts, ka labāk jau nepaliks. vienkārši tā ir. un viss. un tā aŗi būs turpmāk.

nedēļu dzīvojām tikai ar bērniem un opīti, patiesībā bija pat ļoti ok. jā, mājās pēkšņi bija vairāk darāmā, tādi sīkie darbiņi, kas ikdienā paliek nemanīti, ja kāds to izdara tavā vietā, bet nekas neiespējams un neizdarāms. Savā ziņā bija vieglāk, lai arī rūpju vairāk.

un trakākais ir tas, ka viņa tiešām ļoti cenšās, saņemās utt. viņa ir liels malacis !!! no visas sirds, bet veselības viņai vienkārši nav. Nav un viss.

un tā vide , kurā es dzīvoju mani palēnām dzen zemē . es palieku kašķīga un viegli aizkaitināma. aiz nespēka, nespējas palīdzēt.
un es nevaru no tā visa aiziet.
linkpost comment

[May. 28th, 2019|09:26 pm]
labi, es atzīstos, ka biju tieši tā pakaļa, kura nepiecēlās un neaizgāja nobalsot, vēlēt un izpildīt savu pilsoņa pienākumu.

bet dziļākajā būtībā uz šo soli mani pamudināja iepriekšējo vēlēšanu rezultāts, sajūtas un būtībā arī iznākums manā apziņā.

Galu galā es tak gāju, vienmēr esmu gājusi vēlēt, darījusi visu ko vajag un galu galā esmu tā sliktā, kas izrādās ievēlēja nepareizos, neprot dzīvot un strādāt, lai nopelnītu naudu, bet klausos, kā tiek paceltas algas par to, ka cilvēki tur eksistē,

Es neticu, ka kāds ES spēj kaut ko panākt utt. pārāk svarīga ir personīgā kabata jebkurā tās izpildījumā .

Tā lūk.
link1 comment|post comment

paklājiņš [May. 22nd, 2019|10:26 am]
varbūt te kāds var padalīties ar pieredzi - kā īsti ir ar tiem adatu paklājiem, ko tik ļoti reklamē un slavē fb un citur.

tiešām jāpērk tas mūsējais par 100 eirām un viņš ir tik ļoti daudz labāks par to, ko var nopirkt aliexpresī par 10x mazākām naudiņām?
link2 comments|post comment

[May. 15th, 2019|08:54 pm]
un kā tev ir gājis šī pēdējā gada laikā?
un tad es sapratu, ka es nezinu ko tieši stāstīt... kas ir tas ievērojamais un pamanāmais, kas ir tas, pēc kā man nevajadzēs taisnoties, kas ir tas, kas ir tas pozitīvais un skaistais ar ko palielīties.

es nezinu. patiešām.

jo es vienkārši dzīvoju, pieļauju domu, ka krietni nekrāsaināk par daļu ļaužu, kurus pazīstu.

varbūt es negribu vairs stāstīt, kā man īsti iet?

jo tas ir tik murgaini reizēm, ka ir skumji?

iespējams labi, ka man vakar bija jāstrādā naktī, jo nebija laika žēlot sevi, notikušo utt. arī iedzert nedrīkstēja, bet vakardiena būtu viena no tām retajām reizēm, kad es būtu iedzērusi. mazliet. kaut ko...pat nezinu ko tieši, iespējams to pašu šarloti, jo nekā cita garšīga nav, šņabi negribu.

es esmu gadu nodzīvojusi bez viņas, bez daļas savas dvēseles un mīlestības. gads.
es esmu iemācijusies novērtēt citus, sev apkārt esošos , cilvēkus. viņu rūpes un mīlestību.

zušmērglis arī šodien 3x piezvanīja. tīri tā, parunāties. un droši vien, ka tās rūpes no viņa puses ir tik patiesi dziļas un mīļas būtībā.

jā, lai gan tā jau - es jau neko, vienkārši braucu un man ir garš laiks ....

sarunas gaitā šodien dzirdēju, ka es čīkstot viņam diezgan daudz uz pleca. iespējams grib vairāk pozitīvo no manis dzirdēt. bet viņš ir viens no ļoti retajiem, kam atļaujos pateikt patiesību. tādu kā tā ir tajā bridī.

un tas ir daudz. no manis, tas ir ārkārtīgi daudz.
linkpost comment

navigation
[ viewing | 20 entries back ]
[ go | earlier/later ]