| parunāšu 3 |
Aug. 2nd, 2020|10:07 pm |
nu tā, laikam šī ir visstulbākā lieta ko gribu parunāt.
es nesaprotu un tajā pašā laikā pat ļoti ļoti labi saprotu. attiecības ar zušmērgli.
īsi sakot - tipa kā vēstuļu draugiem, tikai tas notiek elektroniski un telefoniski. nu īsi sakot mūsdienīgi. viss ir tā bezgalīgi nevainīgi (ar pāris visnotaļ perversām izpausmēm, bet sūds ar to, cilvēki vien esam).
un tad atkal pēkšņi ir .... atzīšanās mīlestībā. pie kam ne tā, ka dikti salkani un krītot uz ceļiem. nē, tā pastarpināti un tā, bet ne par to ir stāsts, vairāk mani uztrauc tas savādais miers manī par šo tēmu. Jā, es zinu, ka viņš mani mīl . vnk zinu. jūtu, saprotu. jā, reizēm pietrūkst biežāka atzīšanās utt. nu tāds kā personīgs piesitiens, bet nu kopumā....
bļin, es to zinu. manī nav tā satraukuma - akdies, viņš mani mīl!!! nē, man drīzāk ir - jā, es zinu. es zinu kas ir kas un kāpēc un kā. un man ar to ir par maz.
no otras puses - gandrīz par daudz.
ko es pati?
ar družku runājām, ka noteikti tak mums vajag šitādus mērgļus vai ne? nu 100 punkti dzīves laime :D
bet ... vajag. nemelojot sev, vajag gan. |
|