| parunāšu 2 |
[Aug. 2nd, 2020|10:01 pm] |
par draudzību kā tādu. dzīves laikā (un tie tomēr ir 42 gadi) man ir gadījies tā dikti, dikti sadraudzēties un tad tā ne pārāk.
par to dikti, dikti... ai, labi, pārāk gari jāraksta, bet īsumā, šobrīd ir izbeigusies draudzība, kura būtībā iesākās pirms 3 gadiem darbā. ar priekšnieci. patiešām foršas, feinas draudzīgas attiecības. nu ne tā, ka baigās sirdsdraudzenes, bet nu tomēr. Es viņas dēļ skrēju tās liekās maiņas strādāt ko nu palūdza, viņas dēļ (vairāk vai mazāk) es gāju mācīties par vadītāju un tomēr salūzu, sapratu, ka man to nevajag un es to nevaru . Viņa ļoti vīlās manī. nenormāli. nespēja saprast, ka visi nav vienādi un man nevajag tieši to pašu ko viņai dzīvē.
pēc tam jau viss bija cik necik labi. atkal. un tagad... tagad viņai ir jauna sirdsdraudzene (arī kolēģe starp citu) un tām divām ir nobiris šīberis pa abām. nopietni. tāda mīlestība un sirdsdraudzība!!! nu lai jau būtu, tikai kāpēc visi pārējie ir jāmet pār bortu un jāpaziņo, ka nekas jau tāds nav bijis .
vienu brīdi jutos kā izdrāzta un pamesta ielene. goč pendel . vēl interesantāk ir tas, ka šobrīd man viņa i neprasās dzīvē. jā, es joprojām mazliet cepos par to visu kas bija, jo ja es atveros kādam, ļaujos šai draudzībai, tad tas ir pa īstam un no sirds. a tur....
nu labi. sūds ar to visu. ir vēl pāris epizodes, kuras liek aizdomāties vai es vispār esmu dzīvē labs cilvēks, bet tad nāk situācija, kur man auto ir gandrīz nokritis izpūtējs un VISI kas mani pazīst un ir to redzējuši, patiešām no sirds apjautājas, pat jautā vai nevajag palīdzēt (es gandrīz nokritu tajā brīdī) un vispaŗ... ja es būtu TĀDA maita, šitais nenotiktu. nopietni. tas kaut ko nozīmē. man - ļoti daudz. |
|
|
