| |
[Apr. 4th, 2020|09:20 pm] |
nu re, vienā vakarā atnāca tā sen, sen nebijusī sajūta. tukšums. iekšēji. atnāca pilnīgi mierīgi un palika. Es sasveicinājos ar viņu un sapratu, ka ir iespēja sākt visu no sākuma.
Bet tā atskatoties es saprotu, ka šī sajūta nebija atkarīga ne no mana izskata, ne svara, ne kādām citādām redzamām kategorijām. Tā bija iekšā. Ka lai arī apkārt ir bērni un vecāki, tomēr ir joma, kurā tu vienkārši neesi vajadzīga. vismaz patlaban. kā arī nekāda sajēga par to, ka tas varētu atkal kādreiz mainīties.
un jā, to tukšumu gribās apēst. burtiskā nozīmē. ja kādreiz tas nenozīmēja gandrīz neko, tad tagad tas ir liekais svars.
un manī nav motivācijas kaut ko mainīt.
es nespēju to atrast. vai negribu atrast?!
kāda starpība.
nav un viss. |
|
|
