| |
[Dec. 6th, 2020|12:19 pm] |
ak jā, kāpēc to visu atcerējos un domāju, rakstīju. Kaut kā nemanāmi esmu nonākusi līdz brīdim, kad doma par to, ka tā arī viena palikšu, nu ka tieši bez vīrieša savā dzīvē, mani vairs nebiedē un neliek sastingt. pirms 10 gadiem no šīs domas man sākās panika.
nu pareizāk sakot, ja man nebūs blakus sakarīgs vecis. Tā ļoti vienkārši, tieši priekš manis sakarīgs, ne priekš citiem.
Jo tikai bikses blakus man vienkārši nevajag. Nu tā, godīgi. Vēl jau sirds dzīva un pārējais arī. Mazliet ir tā bažīgi iedzīvoties tajā ērtajā stadijā, kad nevienu vairs nevajag, bet ko darīt?! |
|
|
