| |
[Mar. 20th, 2021|01:49 pm] |
es esmu "Kontinenta" grāmatu lasītāja. Nu tās salkanās, stulbās grāmatas ar laimīgām beigām. Vienmēr laimīgām beigām. Tās nu ļoti iespējams ir ietekmējušas mani līdz kaut kādam līmenim. Lai arī es tās lasu, tomēr jāatzīst, ka vienmēr esmu iesmīkņājusi par šo pārspīlēto, uzspēlēto, idiotisko attiecību attainojumu. Nu tur nevar gulēt naktīs, lūzt nost, kad otrs nav blakus... bla bla bla... Nu ko var ņemties?!!!!
Respektīvi - šobrīd esmu nokļuvusi šādā grāmatā. Un ne es viena tāda.
Bet viss jau nav arī tik saulaini. Tajā, manas histērijas dienā, mēs izšķīrāmies vakarā. Vai vismaz ļoti mēģinājām to izdarīt.
Gribat seriāla cienīgu faktu?! Cilvēkam draud aklums. Principā kā tāds, ne šodien, ne rīt... bet fakts. Nepielūdzams un nelabojams fakts. Tas ir izveidojis viņā tādu barjeru aiz kuras vispār aiziet nav iespējams. Nevienam. Nekad. Nespēja mīlēt sevi. Būtībā.
īsi sakot, mani pameta. Nu... saproti, pateica - ej prom, tev to nevajag, bla bla bla....
Es gandrīz biju jau ar mieru, jo kas gan cits man atliek?! Jā, jā, asaras, puņķi pa gaisu un sirds salauzta.
Bet ir viens BET !!!
Ja līdz šim ir bijis tā, ka mani pametot, es nejūtu to, ka mani joprojām vēlas tomēr, nu ja reiz pameta, tad tagad ar visām savām maņām es jūtu ko citu - nevēlēšanos aiziet un mežonīgas bailes no tālākā.
Pateikt kāda bija mana reakcija?! Es kāvos. Gandrīz reāli. No niknuma par notiekošo, no neloģiskuma, no nespējas aiziet. No tā, ka es jutu cik ļoti patiesībā esmu viņai vajadzīga. Un es kāvos, skatījos acīs un pateicu - NĒ! Nebūs!!! Ne šādi!!! Ne tagad!!! Vienkārši NE!
Es neko nesolīju, neko pārdabisku, bet skaidrs ir viens, ja ir kāds, kas spēj šo pacelt, tad es spēju. Jo tā jau ir bijis, es galu galā apglabāju savu sirdsdraudzeni, dvēseles daļu un spēju ielaist sevī arī šīs sajūtas. Es apglabāju cilvēku, kuru es mīlēju 14 gadus..., es apglabāju savu bračku, kuru būtībā atradu sevī tikai pēdējos gados... Tātad ... Ļoti iespējams es spēju arī šo, nu vai arī man jābliež vaļā kapu kantoris :)
Visu vakardienu bija tāds asarains histērijas stāvoklis, cerība, žēlums, mokas, asaras, atkal cerības. Atkal asaras. Un interesanti ir tas, ka es kā empāts (ka tavu māti) jūtu viņas sajūtas. Nu šitā man vēl nebija bijis, ka tik ļoti izteikti jūtu.
Var jau teikt, ka ko nu ņemies un izdomā to visu, bet nupat jau pofig, es vecumdienās rakstīšu memuārus.
ES nezinu kas būs tālāk, es pat nezinu kas būs rīt.
Bet jā, otra reize šāda vairs nebūs. Tad es aiziešu. Pametīšu to visu nafig un izdzīvošu par spīti visam. Ar šo man ir pieredze. Jo mana dzīvotgriba un dzīvotspēja ir visnotaļ pārliecinoša.
un jā, šobrīd ir miers. Tāds, ka abas beidzot izgulējāmies, katra savā mājā. Tāda drošības sajūta. Piederība. |
|
|
