pāris dienas atpakaļ aizgāju vakariņās ar priekšnieku. Plānā bija iet vienai, bet tā kā M sasirga, tad krāmēju E ratos un braucām, cerībā, ka mēs nevienu un mums neviens netraucēs.

Ejot vien nodomāju, ka tā tagad noteikti būs - vispirms E labklājība, tad manējā - mūsējā. Iedomājos, cik bieži nāksies zvanīt uz darbu un teikt, ka jāpaliek mājās E dēļ. (tieši tāpēc darbā neviens neņem jaunās māmiņas). Tā viņš tagad būs.

Tas nu tā, vakariņas izvērtās ļoti jaukas, jo mums jaukas attiecības un ļoti labi satiekam. Uzzināju lietas, ko citi uzzinās tikai vēlāk. Un vēl mēs esam pasākuši sabučoties satiekoties un atvadoties. Nu franči tā jau dara. Ir dīvaini, ka arī darbā tā citi dara. Kad vēl strādāju, tad gan tā nedarījām, jo likās tizli. Tagad tas ir kā satikt draugu.

Nu, bet nākamā dienā, atceroties tikšanos, sapratu, ka gribu vēl pilnveidoties, iemācīties kaut ko jaunu pirms atgriežos darbā. Tagad es mokos - ko. Pirms E bija doma uzlabot krievu valodu, bet es īsti nezinu kā - ņemt privātskolotāju, iet uz kursiem, iet uz Centrāltirgu? Un vēl es varētu atjaunot franču valodu kaut cik lietojamā līmenī - darbā tas būtu kā staigāt ar nedaudz augstākiem papēžiem kā pārējie :) un turklāt tur varētu arī ar kādu pažļeberēt :)

tātad - meklējam hobiju!