Vakar braucot tramvajā man priekšā ar muguru sēdēja sieviete, kura izskatījās normāli, tīri mati, puslīdz kopta, gados. Bet mazliet neadekvāta. Un ik pa laikam izkustoties nosmird pēc benčiem. Rokās viņai rimī mazais bulciņu maisiņš.
Neadekvāta, jo runā ar sevi, sāk bezsakaru teikt blakus sēdošiem un pēkšņi sāka arī vicināties ar rokām un plaukstām. Sieviete, kas sēdēja man blakus burtiski aizbēga uz aizmuguri sēdēt. Godīgi sakot, arī man gribējās pārsēsties bet es nekur negāju jo viņa no aizmugures pārkarināja savu roku ar bulciņas maisiņu un es negribēju viņam pieskarties. Tad pēkšņi, kamēr skatījos ārā pa logu, kautkas notika un tai sievietei no tā bulciņu maisiņa izbira benčiki pa tramvaja grīdu. Tad es gandrīz apvēmos jo smirdēja nereāli, taču es nezinu kāpēc tur paliku sēdēt un drīz kāpu ārā. Mājās novilku drēbes un iegāju dušā jo likās ka viss vēl aizvien smird pēc benčikiem.


No rīta steigā apģērbos tīrās drēbēs un tikai pa tramvajā uz bibliotēku pamanīju ka mans mētelis smird pēc pelnutrauka. Visu dienu likās, ka apmeklētāji bibliotēkā jūt kā es smirdu.

Paralēli šim notikumam es jau otro nedēļu cenšos sarunāt ar vēstures pasniedzēju eksāmena pārlikšanu taču viņš ir noignorējis jau 4 manus epastus. Sāku krist panikā un vakar izstalkoju viņu fb un vēl atradu googlē viņa CV ar telefona numuru. Feisbukā viņš atzīmējās ka dosies vienu uz pasākumu vecrīgā 19:30. Nolēmu ka varbūt nevajag viņu traucēt tajā pasākumā un labāk rīt viņam uzrakstīt watsappā. Braucot no bibliotēkas ap plkst 18:30 gar vecrīgu es pamanīju ka kafejnīcas terasē sēž tas pasniedzējs. Es nedomādama fiksi izkāpu un skrēju viņa virzienā. Kad viņš jau bija manā redzes lokā es izdomāju ka varbūt nav tomēr viņš jātraucē jo viņš sēž ar vēl citu vīrieti. Tomēr es saprotu ka iespējams nenokārtošu savu eksāmenu ja nepienākšu tagad. Un kad es biju jau gatava iegriezties terasē es pēkšņi sajutu cik ļoti es smirdu pēc pelnutrauka. Un, protams, pagāju kafejnīcai garām :d

Tāda, lūk, diena,
Mēģināšu viņam rīt rakstīt watsappā.