policisti, ak, šie kārtības sargi un kalpi nesnauž ne mirkli, vai zinies - allaž nomodā pār mūsu tikumu, kā skudriņas čakli, kā ērgļi vērīgi. redz, biju ar suni šai vēlajā stundā izgājusi pa savu kluso jo kluso dzīvojamieliņu līdz parkam aizstaigāt. turpceļā ar savu netrenēto aci nekāda nozieguma i nemanīju - teju visi namu logi tumši, līdzpilsoņi krāj spēkus jaunajai darba nedēļai, mašīnas glīti savietojušās gar ietves malu, viss tāds naksnīgi rāms un - kā man šķita - pareizs, bet cik rūgti gan es maldījos, ak vai. jau tuvojoties mājai ievēroju, ka vīri formastērpos ir noparkojuši savu auto taisni šķērsām vietējo krustceļu vidū un naski tver viens pēc sava maģiskā piezīmju blociņa, bet otrs - pēc fotoaparāta un tad kā leca abi ārā no mašīnas noziegumu apkarot, ui, taisni vai notrīsēju aiz sajūsmas. re re, kur likumpārkāpējs savu autiņu noparkojis, nu, taisni vai gandrīz apmēram pie paša krustojuma. jā, kaut vietas ta te pa pilnam un satiksme tik dzīva, ka labāk pat nedomāt. ni ni, tā nu gan nevarēs, draudziņ - švīk švīk, čik čik un cedelīte pie loga. o, un re ku vēl viens tikpat neģēlīgi izdarījies. jā, kuda mir kaķitsa, koļega, vot ņipaimu. bet labs darbiņš, kas padarīts - paklapējam sev pa plecu un aiziet ka tālāk to noziegumu tvarstīt, jo, kā redzams, no mums tam neaizmukt, jā gan.
lūk, draugi, un man šķita, ka dzīvoju diezgan pieklājīgā, jaukā šķērsieliņā, bet nu ok, vismaz vērojot šo divu kungu neatlaidīgo darbošanos sajutos tik pasargāta, ka maz neliekas.