sapnis par neredzamo cilvēku
es skatos pretējās mājas 39ās mierīgi nedzīvās stikla acīs. es negribu dzīvību aiz caurspīdīgajām silīcija sakausējuma lēcām un tumši iedzeltenajiem akmens plakstiem.
vienā acī dzīvība tomēr ienāk. nu tā lūkojas manī, labdien, es esmu redzēta. punkts. forma. es esmu.
mans ķermenis, būdams matērija, atstaro gaismu, un dzīva acs to uztver. fakts, ko mainīt nav manā varā. kaut arī...kaut arī es to ļoti vēlētos. jā, gribētu, lai gaisma ir mans sabiedrotais šobrīd, kad negribu tikt redzēta, lai tā man nemanāmi uzsmaida un klusi slīd pāri. tomēr gaismai ir sava iedaba un savas gaitas. tā atsitas pret mani un traucas atpakaļ pie svešām acīm. tā aiznes mani svešā apziņā. tā dod mani, kaut pati negribu tikt dota, un man viņu šai ceļā nenoķert. punkts. forma. es esmu, jā, labdien.
pie katra atsitiena es veltīgi tveru tai pakaļ: "Paliec!" viņa pat neatskatās. viņa nepagurdama skraida savā netveramā ātrumā no vienas acs pie citas un tikai dod un dod, un dod un dod. viņa draudzējas ar visiem, mīl katru un priecājas tā bezgalīgi skriet , nesot ik brīdi katram šo dāvanu - redzējumu. un ir jau laikam muļķīgi no manas puses un egoistiski gribēt pielauzt viņu uz ko citu. kas es esmu, lai stātos pret gaismu? putekļi, kam uz brīdi ir dota dzīvība un iedota šī pasaule. un es nu tagad iešu gaismu mācīt? draudzējies ar mani citādi? paslēp? dod viņus man, paldies, bet mani viņiem ne? muļķīgi. ļoti, ļoti muļķīgi.