Slāpētie vaidi

Slāpētie vaidi

Raksti > Dzeja > Proza > Murgi > Viesi > Vizuāli Atmiņas Draugi Autors

• Dzīvē gadās arī tā
• 2007. gada 30. Novembris , 14:32
• Esmu atklājis, ka manam ķermenim ir visai dīvainas reakcijas pret manām darbībām. Piemēram, no Cocacolas man uznāk miegs par spīti tam, ka tā satur, ja nemaldos, kofeīnu, bet no ilgas kožļeņu kožļāšanas sāk sāpēt galva. Tas nav viss. Bieži vien, ja ēdu, man ir ļoti grūti elpot. Nezinu, kāpēc tā.
  Ārā pāri laukiem atkal klājas bieza un skaista tumsa, kas atgādina par pirmajiem gājieniem uz Mežu.
  Tas viss man atgādina jaunās, visai interesantās atstarotāju instalācijas Rīgā ("Kājāmgājēj, bez atstarotāja tu būsi eņģelis": 1; 2).
  Atšķirībā no iepriekšējām akcijām, kuras, vairāk bijušas vērstas tieši uz autovadītājiem, šī manu uzmanību pat tiešām pievērsa, jo te nav tik ikdienišķais informācijas pasniegšanas veids ar plakātu. Inteteresanti, visnotaļ.
  Es gan ticu, ka ir arī tādas cilvēku grupas, kurām tas vairāk vai mazāk ir vienalga. Piemēram, tie paši bezpajumtnieki. Reizēm liekas, ka tiem vispār viss ir vienalga. Izņemot naudu, protams. To viņiem dikti vajag. Sliktākais, ka tuvojoties ziemai, RSAO šādi smirdīgi un ne visai pozitīvi bezpajumtnieki parādīsies arvien vairāk. Jāsaka, ka pēdējo dienu laikā nav bijusi reize, kad man kāds nebūtu palūdzis padalīties ar saviem finansiālajiem līdzekļiem. Vēl jo vairāk, vakar varēju novērot interesantu situāciju, kas apbrīnojami līdzinājās Southpark sērijai Night of the Living Homeless. Divi bezpajumtnieki gandrīz sāka kauties aptuveni 30 santīmu dēļ, kurus viņiem iedeva cilvēks, kurš pavisam noteikti viņiem izskatījās kā savējais. Smieklīgākais, ka, ja viņi paskatītos, arī uz zemes mētājās pāris santīmi. Tie gan ir pāris, bet ja jau ļoti vajag - tad taču var savākt. Diedelnieki.
• Mūzika: Mark Thomas - Shaun The Sheep
  Sajūta: staipīgs
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Vīraks
• 2007. gada 28. Novembris , 15:23
• Beidzot sadūšojos novākt galdu, nedaudz uzprišināt istabu un līdz ar to kaut cik normāli nofotogrāfēt arī savu vīraka dedzināmo.
  ( ... tālāk ... )
  Tagad uzradās arī doma par vāciņu, bet laikam jau labāk lai izpaliek. Tie pelni, kas tur ir, vienalga ir tikai smaržīgi. Šādu variantu gan es vispār neesmu nekur redzējis - visur ir vairāk vai mazāk parasti - koks vai metāls ar nelielu gropīti - ja nu gadās, vējš uzpūš un pelni aizlido. Ar šo es laikam no tā varu nebaidīties.
  Lai nu kā, ar viņu ir gan ērtāk, gan patīkamāk.
• Mūzika: Amorphis - Her alone
  Sajūta: ziemīgs
  Birka: vizuaali
• 2 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Nezūdošais ļaunums: Iznīcība
• 2007. gada 28. Novembris , 13:38
• Laika pārpilnības dēļ nolēmu atkal paskatīties kādu filmu. Tā kā Hitman pie manis nonācis nebija, izvēlējos Resident Evil: Extinction. Īsti gan neatceros, vai biju redzējis filmas iepriekšējās daļas, bet liekas, ka blāvi kaut ko gan atceros.
  Mila Jovoviča (Milla Jovovich), gan, kā jau vienmēr, izskatījās burvīgi un nesa sevī tādu kā iznīcinošās/neuzvaramās sievietes tēlu, kas vispār bija vienīgais, kas filmai piešķīra kaut kādu nebūt jēgu.
  Varbūt tad, ja tajā pašā dienā būtu atsvaidzinājis atmiņu ar filmas iepriekšējām daļām, filmas ilgums - 1:34 - man neliktos nepietiekams. Stāsta ideju es sapratu ātri, tāpat kā to, kas ir kas, arī notikumi sākumā ritēja visai raiti un brīžiem pat bija interesanti. Man vienmēr patikušas visai gaišas spriedzes filmas, kurās nav pārlieku jāsasprindzina acis, lai spētu pamanīt, kas notiek piķa melnajā tumsā. Un tieši tāds bija sākums - līdz zobiem bruņoti cilvēki, bruņotas mašīnas un daudz daudz zombiju - pusdzīvā gaļa, no kuras jātiek vaļā.
  Taču viss nebija tik vienkārši - kā jau parasti, uzradās kāds, kurš negribēja klausīties pavēlēs. Šoreiz tas bija ļaunais doktors Īzaks, kurš savas nepiesardzības dēļ kļuva par "misteru iznīcību".
  Kad tas beidzot notika, no filmas gaidīju ilgu ložņāšanu pa tumšo pazemi, kur visapkārt atradās asiņu peļķes, no griestiem karājās pārrauti elektrības vadi (kā jau tas parasti ir šāda tipa filmās, t.i., viss izārdīts tā, ka pat vadi no griestiem karājas. Vai nav stulbums?!) un draudēja briesmas dzīvībai. Es maldījos. Pat ļoti. Aptuveni piecu minūšu laikā viss tika nokārtots gandrīz bez asins izliešanas un milzu cīņām.
  Tādas nu arī bija šokējošās filmas beigas. Īsti pat nesapratu - priecāties, skumt vai smieties?
  
  Vērtējums: •••••
• Mūzika: Almeria - hand
  Sajūta: jautrs
• 1 dvēsele nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Salst
• 2007. gada 27. Novembris , 16:25
• Aiz loga lēni, veļoties mitriem sniegpārslu mutuļiem, tuvojas ziemassvētki.
  Līdz šim es tā arī īsti nebiju sapratis, kas man tajos patīk. Šorīt, sēžot pie atvērta loga, es tomēr sapratu. Liela nozīme, protams, ir sniegam, bet liekas, ka vēl lielāka, ir smaržai. Ziemassvētkiem ir daudz raksturīgo smaržu, piemēram, krustnagliņas, kanēlis, mandarīni (par to visu es pārliecinājos vēl vairāk, kad kaut kad nesen mēģināju dzert ziemassvētku tēju) un piparkūkas.
  Man pie šīm smaržām gribas pievienot smēķus. Kāpēc? Nezinu. Tā smarža vienkārši ļoti piedien salam. Tāda viegla, gaisīga un nedaudz salti skurbinoša.
  Pēdējā laikā mani atkal pārņēmusi kādu laiku aizmirstā vientulība. Ne jau tas, ka cilvēku apkārt nav - ir, tikai vai nu neīstie, vai nespēju atrast ar viņiem saikni.
  Lai būtu viss, ar vienu ir par maz.
  Jānopērk laikam visgrūtākais sudoku un jāmēģina izmežģīt vēl atlikušās smadzeņu atliekas. Vēliet man veiksmi.
• Mūzika: NSRD - Baklažāna kungs
  Sajūta: pusaizmidzis
• 3 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Dievs? Lai notiek.
• 2007. gada 23. Novembris , 15:46
• Sen nebija nācies pievērsties garīgām lietām. Gadījās tā, ka autoostā jau kārtējo reizi satiku sen neredzētu meiteni, ar kuru tad šoreiz arī sākām sarunu. Tā kā jau no sākta gala viņa bijusi ļoti ticīga, tad par to arī bija mūsu sarunas tēma.
  Sākām ar Dievu, runājām par mīlestību, attiecībām un laimi. Brīžiem likās, ka vēl tikai nedaudz un viņa sāks mani ienīst par to, ka lieku viņai pīties viņas pašas/baznīcas subjektīvajos un nemaināmajos argumentos. Šur tur gan mēs bijām vienisprātis. Es gan joprojām nesaprotu, kāpēc Dievs liek cilvēkiem ciest. Labi, pārbaudīt ta pārbaudīt, bet visam taču vajadzētu būt kaut kādām robežām. Šoreiz gan, liekas, tā pat nav nāve.
  Klausīties jau man bija interesanti, it īpaši tās daļas, par kurām man ir pašam savs viedoklis. Un vēl vairāk tad, kad runa gāja par Dieva un Sātana attiecībām. Īsi konspektējot to visu, iegūt varētu to, ka "Dievs ir labs, Dievs visus mīl un nekad nedarītu nevienam pāri [par spīti tam, ka savos pārbaudījumos liek tiem ciest. Šajā gadījumā gan tas viss tiek norakstīts uz to, ka vai nu tu pietiekami netici, vai tas viss ir tevis pilnveidošanai], Dievs patiešām pastāv, daudzi ir redzējuši Dievu, to pierāda arī Jēzus patiesā eksistence... [blablabla]"
  Savukārt par Sātanu, tikai sliktais. "Sātans tevi izmanto, Sātans tev var dot daudz, bet par to paņemt tavu dvēseli. Sātans tevi vēl nebeidzami ilgu laiku mocīs ellē.. [blablabla, Sātans slikts, Sātanu jāienīst!]".
  Jebkurā gadījumā sanāca tā, ka iespējamie ceļi ir tikai divi - Dievs vai Sātans. Ja tu tiem tici, tu nokļūsi debesīs, ja netici - ellē. Tā teikt, patiesa ticība dodot daudz. Nav arī vidusceļa. Ja domā, ka ar visu spēj tikt galā pats un Dievs tev nav vajadzīgs - tu jau nokļūsi ellē. Bet Dievam vienmēr esot žēlastības laiks, kurā viņš sauc savus bērnus un saka, ka viņš tiem piedos, ja tie patiešām nožēlos savus grēkus.
  Nav jau tā, ka man pašam nekad nav bijusi nekāda pieredze šajos jautājumos, bet, lai vai kā, es negribētu teikt, ka es kam tādam ļoti ticu. Labi, ir daži redzējumi, kas varētu likties jocīgi un, piemēram, liktu cilvēkiem domāt, ka esmu jucis, bet es par to nebūt nekaunos. Tā arī gadījās. Līdz ko es sāku par šo runāt, sarunu biedrenes acis burtiski ieplētās un varēja manīt nezūdošu interesi par to, kas tad īsti ar mani ir noticis. [viņa uzskata, ka nekas dzīvē nenotiek tāpat un visam ir kaut kāda nozīme] Smieklīgākais ir tas, ka viņas acis ieplētās vēl vairāk tad, kad biju pastāstījis par to holokaustu ar VW, t.i, atriebību. Es gan nespēju noturēties nesmaidīdams, jo visu līdz galam es nepateicu, bet viņa gan - gandrīz vai šokēta jautāja man, vai es kādreiz esmu nodarbojies ar okultiskām darbībām. Es gan īsti nesapratu, ko viņa definētu kā okultiskas darbības, tāpēc atbildēju, ka nē, bet tagad, kad nākot mājās pārdomāju to interesanti tumsnējo, ko esmu darījis, lēnām sāk rasties sajūta, ka šo to esmu gan.
  Lai vai kā, šis viss man uzdzina neviltotu prieku - Sātanam priekš manis esot plāns. Lai jau. Es gaidu ar nepacietību.
  
  P.S. Hitlers, Ļeņins, Staļins un vēl šitie daži pārējie esot bijuši Sātana apsēsti. Domāju, ka īsti patiesības gan tur nav, ja vispār mēģina noticēt Dieva/Sātana esamībai.
• Mūzika: God Is An Astronaut - Far From Refuge
  Sajūta: saguris
• 8 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• American History X
• 2007. gada 21. Novembris , 23:11
• Beidzot atradu un noskatījos. Patīkama un spēcīga filma.
  Es negribu runāt par to, kā kurš tika nogalināts un kā kurš tika sists, kaut brīžiem tas viss bija visai ietekmējoši, bet par ideju, ko es tur redzēju.
  Likās, ka visa filma ir par to, cik slikts ir nacisms un ka tas nekādā veidā nav pieļaujams. Tu drāz - drāzīs tevi. Es nezinu, ko kurš bija domājis ar kuru tekstu, bet tā vien liekas, ka es kaut ko pārpratu, jo nekādu īpašu informāciju neatradu un arī īpaši nemeklēju. Lai nu kā, tas, kā es to visu sapratu, noteikti nesakrīt ar Denija (Danny) beigu tekstu ("We are not enemies, but friends. We must not be enemies. Though passion may have strained we must not break our bonds of affection. The mystic chords of memory will swell when again touched, as surely they will be by the better angels of our nature.")
  Ideja, ko es tajā atradu, bija tāda, kādu es to biju domājis jau pirms tam, un teicis arī 7dien. Idioti ir visur. Un tur arī ir vajadzīgs nacionālisms. Viss ir kārtībā, līdz tie, kas brauc šeit, nepaliek šeit tā, kā tas bija filmā. Nezinu, liekas, nelegālo imigrantu mums nav, bet mums ir morāli kropļi (kā jau to teica Zatlers), no kuriem ir jātiek vaļā. Problēma gan ir tāda, ka mūsu policija uz to nav spējīga un nacionalitātes diskriminācija tur pat ir diametrāli nepareiza - jebkuram iebraucējam ir vairāk tiesību nekā mums.
  Ja es būtu nonācis līdzīgā situācijā, es nebūtu darījis daudz lietu. Bet es būtu darījis daudz vairāk. Un pavisam noteikti, tajā brīdī, kad Denijs tika nošauts, būdams Dereka vietā, es atkal nogrieztu matus un pieņemtu to, kas es esmu. Es domāju, ka tas arī bija tas, ko viņš saprata. Vai vismaz tas, ko viņam bija jāsaprot. Tas arī bija tas, ko viņam mācīja viņa tēvs. To, ka darbs ir jādara cilvēkiem, kuri ir to pelnījuši. Tiem, kas to dara labāk. Nevis tikai tāpēc, ka tā varētu būt vienlīdzība.
  Līdzīgi ir arī ar mūsu nelielo problēmu.
  
  Vērtējums: •••••
• Mūzika: Vilki - Zviegtin zviedza kara zirgi
  Sajūta: priecīgs
• 5 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Velga, tā bija Velga
• 2007. gada 21. Novembris , 16:11
• Balta nāca tautu meita,
  Kā ar sniegu apsnigusi;
  Nav ar sniegu apsnigusi,
  Černobiļas radioaktīvie putekļi.
• Mūzika: Vilki - Divi bija
  Sajūta: ha
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• CCCP
• 2007. gada 21. Novembris , 13:38
• Turpinot tēmu par to, kurš tad ir un kurš nav padomju bērns, nonācu pie apjukuma. Šķiet, ka es arī tomēr esmu padomju bērns. Vēl dīvaināk ir tas, ka manai mātei dzimšanas apliecība ir LPSR, māsai, LR, bet man - CCCP. Jocīgi, nudien.
  Vakar aiz gara laika aizvazājos līdz patriotam - somas būšot uz decembra vidu, tad arī drošvien aiziešu vēlreiz. Joprojām par pilno formu neesmu izlēmis, man kaut kā tie glumie audumi ķermenim nepatīk, pārāk neelpojoši un slikti žūst, ja saņem slapjumu no iekšpuses. Vienīgi - āra jakas, cik saprotu, ražo pārsvarā tieši no tā. Tā kā, jādomā, jādomā.
• Mūzika: Vilki - Par Latviju
  Sajūta: apjucis
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Svētki
• 2007. gada 19. Novembris , 19:23
• Latvijas svētki pagāja visnotaļ mierīgi. Būs ko atcerēties nākamajam gadam. Kas gan varētu būt labāks variants par pasēdēšanu ar labiem cilvēkiem, dziedāšanu, smēķiem un spēlēm.
  18. novembra salūts gan bija jauks, pat nebija kā 11. novembrī, kad krastmalā visi spraucās klāt, grūstījās un murkšķēja. Šoreiz gan tas vairāk bija pie Brīvības pieminekļa, kur tie sīkie pretīgie krieveļi gar muguru ložņāja. Ka tik kamerās tikt.
  Beigās gan nācās nedaudz paskriet lai paspētu uz autobusu, bet tas jau vien tāds sīkums.
  Vispār, ko šādu vajadzētu atkārtot. Un nākamreiz, tiešām - ar dziesmu grāmatām.
  Šodiena gan tika pavadīta Cēsīs. Apskatījām, tā teikt, jauno zemi un secināju, ka vieta nav nemaz tik slikta, ja vien kādu brīdi apņemšos to visu sakopt. Tā kā - draugi, mums varētu būt samērā glīta vieta, kur svinēties. Ka tik nezaudēt apņēmību darboties un sākumā dzīvot teltī kādu ilgāku laiku.
  
  UPD: Zatlera nožēlojamā runa
• Mūzika: Skyforger - Sen Dzirdeju, Nu Ieraugu
  Sajūta: pacilāts
• 1 dvēsele nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Uguns
• 2007. gada 16. Novembris , 18:19
• Katru reizi, kad uzvelku žaketi, es tomēr jūtos kā labāks cilvēks. Šķiet, ka apģērbs mani spēj visai spēcīgi ietekmēt ne tikai fiziskā, bet arī garīgā ziņā. Tā bija arī šodien.
  Patriotisms ta patriotisms, bet tas trešklasnieku ansamblis, kas dziedāja tā, it kā viņus spīdzinātu un dejoja tā, it kā tas būtu jauno homoseksuāļu ansamblis, nu gan man krita uz nerviem. Tā arī gadu laikā viņi nav iemācījušies nevienu jaunu dziesmu. Katros valstij nozīmīgos datumos viens un tas pats - kā balta svītra karogā. Man jau laikam neko nevajadzētu teikt par M. Cielēnas tekstu, bet es saku to, ka man šī dziesma nu itnemaz nesaistās ar datumiem, kuros tā tiek dziedāta. Tā gan nav autores vaina. Atvainojiet, šo dziesmas jēgu es nesaprotu.
  Toties, šodien atkal bija viena no tām dienām, kurās nožēloju, ka nedziedu korī. It īpaši, kad dziedāja "Saule, Pērkons, Daugava".
  Galvā rosās ideja par lenci somai - sarkanbaltiem ugunskrustiem rotātu. Vienīgi skāde tāda, ka tas īsti nesaskan ar paša maisa krāsu, kurš ir nedaudz iebrūns. Par to laikam būs jāpadomā nopietnāk, jo finanšu trūkums ierobežo iespējas iegādāties tādas grāmatas, kādas man vajag. Šajā gadījumā gan tā ir grāmata, kurā ir ļoti daudz un dažādi novadu raksti, paraugi, kā šūt kreklus un vēl dažādas interesantas lietas, kuras varētu tīri labi iederēties pie maniem pēdējā laika hobijiem.
  Noskatījos Real Superhumans. Nu ziniet, ja tas viss ir nopietni, es labāk negribētu dzīvot nākotnē. Ne tāpēc, ka cilvēki varētu būt supercilvēki, bet tāpēc, ka tiem, kam būtu nauda, varētu būt tīri labas supercilvēku armijas. Supergudri, superizturīgi un varbūt.. redzoši tumsā? Nākotne rādīs.
  Vispār gribētos vēl ko interesantu noskatīties, bet pašlaik nekas nenāk prātā.
• Mūzika: Lustmord - Part IV
  Sajūta: gaidīgs
• 7 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Real Superhumans
• 2007. gada 14. Novembris , 20:02
• Nespēju sagaidīt kad šo redzēšu. Liekas daudz interesantāk par tiem krievu ražotajiem sūdiem. Turklāt, tiem nav tematiskas spēlītes, kuras man censtos iestāstīt, ka esmu supercilvēks!1oneone1!!eleven!!1
  Ā un jā, tagad es vairs nebrīnos par ILY apkalpotāja dīvaino uzvedību. Viņu šodien, ja nemaldos, rādīja Bez Tabu, cik es to ar pakausi redzēju. Kam negadās.
• Mūzika: Latvju tauta - Viņpus Upes Ozoliņi
  Sajūta: pacilāts
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Mārtiņdiena nāk
• 2007. gada 9. Novembris , 14:29
• Pēc labi padarīta darba vajadzētu būt arī labam gandarījumam, bet, diemžēl, parasti jau tāda nav, tāpēc, ka cilvēki ir degradējušies tik tālu, ka viss, ko viņiem sniedz, viņiem liekas pašsaprotami. Viņi zog, lamājas, neievēro disciplīnu un visādi citādi "izceļas". Pretekļi.
  Šodien bija nedaudz savādāk. Sēdējām visi tautu tērpos, skatījāmies rotaļas, likām mūziku, ēdām pīrāgus un tad, kad tiem mazajiem bērniem bija jāskaita tautasdziesmas, pēc pirmās tautasdziesmas priekšā iznāca viens sīcis, kas gribēja runāt. Par spīti tam, ka viņš bija dikti šļupstošs pirmklasnieks (iesaukts par mazo šļupstekli), viņš teica:
  "Es nekad nezināju, ka tādi Mārtiņi ir. Es viņiem neticēju, jo es nekad nebiju neko tādu piedzīvojis. Un šitā diena man patīk vislabāk, jo tagad es tiešām redzu, ka tādi ir un tas nav tikai nosaukums."
  Lūk tas tiešām sagādā gandarījumu. Nejau tajā darbā ir vērtība. Viss ir daudz dziļāk - garīgās vērtības, ir tās svarīgākās.
  Patiesībā, ir tā diezgan interesanti darboties kopā ar visādiem sīčiem, kuri tādi smaidīgi dara to, ko viņiem liek, protams, pa vidu neaizmirstot pakauties savā starpā un visādi citādi izpelnīties uzmanību. Tu vismaz jūties gandarīts par to, ka varbūt kādreiz viņi tiešām izaugs kā pilnvērtīgi un saprātīgi LATVIEŠI, kas apzinas savas tautas vērtību, savas tradīcijas un vēsturi. Lūk tādus es gribu redzēt latviešus.
  Kā par brīnumu, laiks arī plānojas visai veiksmīgi. Darbs, 11. novembra gājiens, tad jau atkal pirmdiena un kaut kad jāmēģina atrast laiku un naudu "Rīgas sargiem".
• Mūzika: Rīga dimd
  Sajūta: apmierināts
• 1 dvēsele nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Miegs
• 2007. gada 7. Novembris , 16:20
• Pēdējās dienās jūtos tāds kā pazudis. Darbu visai daudz un, pateicoties nelielajām ģimenes nesaskaņām, mans virtuālais laiks ir sarucis tuvu nullei, tāpēc, liekas, vēl vairāk laika nāksies kaut kur novazāties. Tā kā - ja nu kādam ir kāda klusa vēlme ierasties Raganā kādā pēcpusdienā, to visu var mēģināt sarunāt.
  Ar somu joprojām neiet uz priekšu - materiālu, ne ideju trūkums. Ceru, ka ne uz ilgu. Vajadzētu gan materiālus, gan jau ilgi gaidīto plašu atskaņotāja adatiņu. Citādi, tas viss tā arī paliks vien iecere. To nu es pavisam noteikti negribu.
  No vienas puses, bez neta ir tā pagrūti, no otras - visnotaļ atvieglojoši. Viss, par ko nākas uztraukties, ir vairāk vai mazāk tieši mana personīgā dzīve. Un nu jā, bezkredīta sajūta ir pavisam atvieglojoša. Ja nu vienīgi pēkšņi nevajag ar kādu sazināties.
  Tā kā - varbūt, uz tikšanos!
• Mūzika: Aiz kalniņa dūmi kūp
  Sajūta: klusi
• 3 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Jaunības rotaļas
• 2007. gada 4. Novembris , 22:05
• Domāju, ka tas bija vakar, kad es pamodos un, šķiet, pēc sapņa sajutu tādu kā senu trūkumu. Piesēdos pie datora un centos saprast - kas gan man trūkst šoreiz.
  Smieklīgi, ka sapratu es to, ka man trūkst neormāli daudz un dažādas lietas.
  Bet ne par to ir stāsts.
  Stāsts ir par to, ka atkal nedaudz esmu aizrāvies ar drugrunners.net. Prieks, ka tur tā arī īsti nav nekas mainījies no pēdējās reizes, kad tur spēlēju. Nekur augstu gan es pa šīm divām dienām neesmu ticis - 1062 vieta. Redzēs, kā tālāk ies, ja man būs laiks spēlēt.
• Mūzika: Jairus - Lucco Sleeps On Screen
  Sajūta: ai
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Liesma
• 2007. gada 4. Novembris , 16:05
• Vējš atgrūda vaļā puspievērto logu un Viņas acis. Istabu piepildīja saltais ziemas gaiss un sniegs, kas kā baltas cigarešu plēnes lēni krita no pelēcīgajām debesīm.
  Liesma raustījās arvien spēcīgāk un ar katru sniega pārslu noplaka arvien vairāk. Klusajai meitenei ne prātā nenāca aizvērt logu. Mirklis viņu bija tā apbūris, ka ieplestajās acīs atdzima šaura asaru urdziņa, kas drīz vien palīdzēja snigam dzēst vienīgo siltuma devēju - nu jau blāvo liesmu.
  Mājoklis bija tik caurs, ka vējš sūca laukā siltumu un rija pilnām, badīgām mutēm.
  Viņa sēdēja sakrustotām kājām, rokām un bailīgi lūdzās pret debesīm. Viss, ko viņa bija gribējusi, bija piemiņa. Piemiņa visam, kas bija sildījis viņu šos sala pilnos gadus, aukstās ziemas un ne īpaši siltākās vasaras. Nebeidzamas sāpes pārņēma bālās meitenes ķermeni ik reizi, kad viņa ar saviem cietajiem pirkstu galiem pieskārās savai ādai. Reiz, kad viņa bija gājusi pēc malkas, apsalušie koku zari viņas vājo ķermeni saskrāpēja tā, ka nākot atpakaļ viņas drēbes jau bija piesūkušās ar siltām jo siltām asinīm. Tas, protams, saldēja viņu vēl vairāk.
  Arī no malkas toreiz liela prieka nebija. Nepagāja ne pāris minūtes, kad malka jau bija izdegusi un zaru novārdzinātā daiļava sala vēl vairāk. Nekad nevajag pazaudēt to siltumu, kas tev dots.
  Kopš tās reizes viņa pēc malkas vairs negāja.
  Tā kā viņas ciemā vīriešu nebija, ar visu nācās tikt galā pašai. Tas nudien nebija viegli. It īpaši Viņai, kas visa sava mūža laikā bija kontaktējusies vien ar savu māti, kura viņu pameta kā vēl nepieaugušu bērnu.
  Skolojusies viņa nebija, bet ja būtu.. Ak, par cik gan bagātu meiteni viņa būtu kļuvusi! Pirms sala sezonas māte bija spēcīga sieviete, kura gan lielu daļu laika pavadīja darbā, bet arī tas nebija velti. Meitai vienmēr tika gādātas grāmatas, pārtika un siltums. Daudz jo daudz dvēseliska siltuma. Tolaik viņai tā nepietrūka, tāpēc viņa pat neinteresējās par kaut ko vairāk, cik viņai ir dots. Skaidri runāt māte viņu iemācīja vēl tad, kad viņa vēl lielākoties vāļājās savā bērnu gultā. Arī ar lasīšanu un rakstīšanu nebija problēmu.
  Diemžēl viņa bija aizmirsusi lielu daļu no tā, ko māte pirms nāves tika mācījusi. Ne viņa tika atradusi sev draugus, ne palīgus, patiesībā, viņa nebija atradusi gandrīz neko no tā, kas ļautu viņai dzīvot kā jebkuram normālam cilvēkam.
  Tā kā viņai nebija darba, pārtiku viņa gāja meklēt uz tuvējo mežu, kur pārtika no ogām vai dažādiem augiem. Sala sezonā gan viss bija daudz grūtāk, jo nebija nekā no ierastā. Tik bargs sals kā šoziem gan vēl nekad nebija manīts.
  Viņa joprojām sēdēja pie loga un ļāva pusnakts vējam plivināt viņas plāno un izdilušo naktskreklu, uz kura lēni krājās arvien vairāk balto sniega pūku. Aizvērusi acis un izdevusi nopūtu, viņa tās atkal atvēra cerēdama ieraudzīt kādas sev vēlamas izmaiņas. Nekā, vien spēja vēja brāzma aizlipināja viņas aizraudātās acis. Tas viss jaunajai skaistueli lika sajusties tik bezspēcīgai, ka viņa uz muguras atkrita pret apsnigušo betona sienu.
  Pēc kāda laika no mežonīgām sāpēm viņa pamodās uz zemes. Pulkstenis vēstīja, ka strauji un neizbēgami tuvojas rīts. Svece vairs nedega. Nedega arī attālā ciema laternas vai zvaigznes debesīs. Viss bija apdzisis. "Nekad nevajag pazaudēt to siltumu, kas tev dots." Viņa to, protams, bija aizmirsusi.
  Viņa sabozās, nopurināja sakusušā sniega paliekas no sava ķermeņa un piecēlās. Pavērusies spogulī viņa ieskatījās savās nogurušajās un skumju pilnajās acīs. Klusi vārdi centās izlauzties no viņas salipušajām lūpām. Vārdiem bija par smagu. Domas plēsa viņas sūrstošo galvu, tām nebija vieglāk kā vārdiem.
  "Vai tiešām Liesma ir vārds, kuru man jau no dzimšanas dāvāja nēsāt? Kaut nu tā." Viņa nopūtās, apņēma savu izdilušo ziemas mēteli un pazuda aiz durvīm - ziemas sniegotajos pārbaudījumos.
  Pagāja gadi un aizvilkās dienas. Māja joprojām stāvēja atvērtu logu un uz zemes izlijušiem sveķiem. Saule sildīja mazās būdeles apsūnojušo jumtu. Meitene mājās nebija rādījusies jau sen. Tagad tur dzīvoja putni un mazi, visu demolējoši bērni.
  Viņu nesauca Liesma. Diemžēl.
• Mūzika: angelreich - fire giving a hope
  Sajūta: skumjš
  Birka: proza
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

Vecākie raksti Jaunākie raksti