Nomoda murgi
Nomoda murgi
- Liesma
- 2007. gada 4. Novembris , 16:05
- Vējš atgrūda vaļā puspievērto logu un Viņas acis. Istabu piepildīja saltais ziemas gaiss un sniegs, kas kā baltas cigarešu plēnes lēni krita no pelēcīgajām debesīm.
Liesma raustījās arvien spēcīgāk un ar katru sniega pārslu noplaka arvien vairāk. Klusajai meitenei ne prātā nenāca aizvērt logu. Mirklis viņu bija tā apbūris, ka ieplestajās acīs atdzima šaura asaru urdziņa, kas drīz vien palīdzēja snigam dzēst vienīgo siltuma devēju - nu jau blāvo liesmu.
Mājoklis bija tik caurs, ka vējš sūca laukā siltumu un rija pilnām, badīgām mutēm.
Viņa sēdēja sakrustotām kājām, rokām un bailīgi lūdzās pret debesīm. Viss, ko viņa bija gribējusi, bija piemiņa. Piemiņa visam, kas bija sildījis viņu šos sala pilnos gadus, aukstās ziemas un ne īpaši siltākās vasaras. Nebeidzamas sāpes pārņēma bālās meitenes ķermeni ik reizi, kad viņa ar saviem cietajiem pirkstu galiem pieskārās savai ādai. Reiz, kad viņa bija gājusi pēc malkas, apsalušie koku zari viņas vājo ķermeni saskrāpēja tā, ka nākot atpakaļ viņas drēbes jau bija piesūkušās ar siltām jo siltām asinīm. Tas, protams, saldēja viņu vēl vairāk.
Arī no malkas toreiz liela prieka nebija. Nepagāja ne pāris minūtes, kad malka jau bija izdegusi un zaru novārdzinātā daiļava sala vēl vairāk. Nekad nevajag pazaudēt to siltumu, kas tev dots.
Kopš tās reizes viņa pēc malkas vairs negāja.
Tā kā viņas ciemā vīriešu nebija, ar visu nācās tikt galā pašai. Tas nudien nebija viegli. It īpaši Viņai, kas visa sava mūža laikā bija kontaktējusies vien ar savu māti, kura viņu pameta kā vēl nepieaugušu bērnu.
Skolojusies viņa nebija, bet ja būtu.. Ak, par cik gan bagātu meiteni viņa būtu kļuvusi! Pirms sala sezonas māte bija spēcīga sieviete, kura gan lielu daļu laika pavadīja darbā, bet arī tas nebija velti. Meitai vienmēr tika gādātas grāmatas, pārtika un siltums. Daudz jo daudz dvēseliska siltuma. Tolaik viņai tā nepietrūka, tāpēc viņa pat neinteresējās par kaut ko vairāk, cik viņai ir dots. Skaidri runāt māte viņu iemācīja vēl tad, kad viņa vēl lielākoties vāļājās savā bērnu gultā. Arī ar lasīšanu un rakstīšanu nebija problēmu.
Diemžēl viņa bija aizmirsusi lielu daļu no tā, ko māte pirms nāves tika mācījusi. Ne viņa tika atradusi sev draugus, ne palīgus, patiesībā, viņa nebija atradusi gandrīz neko no tā, kas ļautu viņai dzīvot kā jebkuram normālam cilvēkam.
Tā kā viņai nebija darba, pārtiku viņa gāja meklēt uz tuvējo mežu, kur pārtika no ogām vai dažādiem augiem. Sala sezonā gan viss bija daudz grūtāk, jo nebija nekā no ierastā. Tik bargs sals kā šoziem gan vēl nekad nebija manīts.
Viņa joprojām sēdēja pie loga un ļāva pusnakts vējam plivināt viņas plāno un izdilušo naktskreklu, uz kura lēni krājās arvien vairāk balto sniega pūku. Aizvērusi acis un izdevusi nopūtu, viņa tās atkal atvēra cerēdama ieraudzīt kādas sev vēlamas izmaiņas. Nekā, vien spēja vēja brāzma aizlipināja viņas aizraudātās acis. Tas viss jaunajai skaistueli lika sajusties tik bezspēcīgai, ka viņa uz muguras atkrita pret apsnigušo betona sienu.
Pēc kāda laika no mežonīgām sāpēm viņa pamodās uz zemes. Pulkstenis vēstīja, ka strauji un neizbēgami tuvojas rīts. Svece vairs nedega. Nedega arī attālā ciema laternas vai zvaigznes debesīs. Viss bija apdzisis. "Nekad nevajag pazaudēt to siltumu, kas tev dots." Viņa to, protams, bija aizmirsusi.
Viņa sabozās, nopurināja sakusušā sniega paliekas no sava ķermeņa un piecēlās. Pavērusies spogulī viņa ieskatījās savās nogurušajās un skumju pilnajās acīs. Klusi vārdi centās izlauzties no viņas salipušajām lūpām. Vārdiem bija par smagu. Domas plēsa viņas sūrstošo galvu, tām nebija vieglāk kā vārdiem.
"Vai tiešām Liesma ir vārds, kuru man jau no dzimšanas dāvāja nēsāt? Kaut nu tā." Viņa nopūtās, apņēma savu izdilušo ziemas mēteli un pazuda aiz durvīm - ziemas sniegotajos pārbaudījumos.
Pagāja gadi un aizvilkās dienas. Māja joprojām stāvēja atvērtu logu un uz zemes izlijušiem sveķiem. Saule sildīja mazās būdeles apsūnojušo jumtu. Meitene mājās nebija rādījusies jau sen. Tagad tur dzīvoja putni un mazi, visu demolējoši bērni.
Viņu nesauca Liesma. Diemžēl.
-
Mūzika: angelreich - fire giving a hope
Sajūta: skumjš
Birka: proza
-
0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..
- Brīvība
- 2007. gada 5. Jūlijs , 19:38
- Vējš bija pieņēmies spēkā un nu uz visām pusēm dzina asus un kodīgus smilšu graudus, kas ar katru brīdi arvien vairāk apsedza viņu basās, nedaudz salstošās kājas.
- Ko? Kāda vēl brīvība? - Viņš neizpratnē jautāja un piecēlās kājās, nopurinādams gandrīz visus smilšu graudus, kas tik izmisīgi bija centušies sasildīties. - Brīvība ir šeit - Viņš teica, ar vieglu rokas kustību norādīdams uz savu galvu un pieiedams tuvāk traki bangojošajai jūrai.
- Brīvība, tā brīvība, kuru mēs visi gribam. Mēs taču navaram visu dzīvi sēdēt šeit un runāt par nebūtiskām lietām, kuras mēs būsim aizmirsuši jau pēc dažām dienām. - Viņa maigi un glāstoši paskaidroja.
- Kāpēc tev tas ir vajadzīgs? Vai tiešām tu neapzinies, ka, lai kādi mēs būtu, mēs vienmēr būsim savā ziņā ieslodzīti? Kā tu domā, vai tās mazās akvārija zivtiņas zin, ka kaut kur tālāk ir jūras un okeāni? - Viņš beidza savu sakāmo reizē ar klusu plunkšķi ūdenī, ko bija radījis viņa nožēlas mestais akmens.
- Nekad neesmu par to domājusi. Tiešām. Bet zini, es to nemaz negribu. Mēs būsim daudz laimīgāki, ja nezināsim, kas ir "ārpusē". Ne tā?
- Tā gan laikam ir. Tas taču neliedz mums par to domāt? Domāšana taču ir tas, kas mūs padara skaistus. Vairāk gan laikam iekšēji.
- Nepiemini skaistumu, tu taču zini, ka par to mēs varētu runāt pārāk ilgi.
- Kas gan ir laiks?
- Nesāc.
Viņi abi apklusa. Vējš gan nerimās un turpināja pūst salti jo salti, dzenot aizvien jaunus smilšu graudus..
-
Mūzika: Arcane Grail - Summon The Fiend
Sajūta: dusmīgs
Birka: proza
-
1 dvēsele nebaidījās..baidies?Pirms gada..
- Nakts
- 2007. gada 1. Jūlijs , 10:23
- Saulei jau pavisam drīz bija jāsāk aust, bet viņi joprojām sēdēja un lēni runāja par savām dzīvēm. Sārtas domu alegorijas plūda dzestrajā, nemiera vēju izjundītajā, pusnakts gaisā.
Viņa nerimstoši glāstīja savus biezos, tumsnējos matus, kurus viņš tik bieži bija apbrīnojis un pētījis. Viņiem tie nozīmēja daudz. Arī viņu dzīves un dzīvības tiem nozīmēja sasodīti daudz.
Nebija jau tā, ka viņi bija nākuši sēdēt uz vecā, noplukušā, pelēkbrūnā soliņa kādu noteiktu iemeslu dēļ, tie vienkārši gribēja izbaudīt to, ko dzīve tiem sniegusi, atrast to, ko tā tiem varētu sniegt.
Daiļā meitene, ja viņu drīkst tā saukt, atkal lēni, taču ar visgraciozāko rokas kustību, atglauda savus matus, atsedzot bālu, saules sargātu pieri un acis, kurām patika šaudīties kā daudzām jo daudzām baltām dūjām, kuras cenšas izbēgt no ledainas lietus dušas.
Puisis noklepojās, pievērsdams sev uzmanību, un teica:
- Paklau, vai tev neliekas, ka kaut kas mūs tomēr ir atvedis šurp?
- Es domāju, ka tie esam vien paši mēs, - viņa klusi un skaidrojoši atbildēja.
- Bet kā gan mēs varam apzināti nokļūt vietā, kuru neapzināmies? - viņš atkal neizpratnē jautāja. Viņš vienmēr bijis liels jautātājs, kuru nespēj apmierināt pat visplašākās atbildes.
- Neuzdod tik daudz jautājumus, sarunāts? Tāds taču ir cilvēku fenomens, viņi vienmēr nokļūst tur, kur tiem vismazāk vajadzētu nokļūt. - Jaunā lēdija nedaudz dusmīgi skaidroja, skatoties puiša neizprotošajās acīs.
- Tu tiešām domā.. Tu tiešām domā, ka mums šeit nebija jābūt? - Viņš bija apjucis. Lai nu kā, bet viņam bija licies, ka viss notiek tieši tā, kā tam bija jābūt. Ka saulei ir jāaust tieši tad, kad tā ausīs, un ka viņiem bija jābūt šeit lai to visu redzētu un spētu izbaudīt kopā. Jā, kopā. Kopā būšana viņam bija kas apburošs, kas tāds, kas lika viņam baudā aizvērt savas acis, ko viņš nudien darīja reti, izņemot reizes, kad viņš, kā jau visi cilvēki, mirkšķināja vai gulēja.
- Nē taču, tu atkal mani nesaprati. Ne vienmēr viss ir attiecināms uz visām reizēm, vai saproti? Mēs te esam, tātad mums te ir jābūt, bet vai kādam no malas liekas tāpat? Es nezinu, un varbūt pat negribu zināt. Zini, reizēm ir labāk nezināt. - Viņa nodeklamēja skatoties zvaigznēs un tikko jūtami pārslidināja roku jaunēkļa mugurai. - Ods, - Viņa piebilda un nosarka.
- Saprotu. Tu vienmēr esi bijusi gudrāka par mani. Bet zini - man tas patīk, es tā jūtos drošāks. - Dažas lietas viņš tiešām saprata un spēja atpazīt. Viena no tādām lietām pavisam noteikti bija meli un māņi. - Bet vai arī par odu tu teici taisnību?
- Tu taču zini, ka es tev nekad nemelotu. Tiesa, ods nebija galvenais iemesls, ja to tu gribēji dzirdēt. - Viņa klusi, bet pārliecinoši piebilda un atkal nosarka. Viņa vienmēr bijusi kautrīga meitene un sarka pat tad, kad to varbūt nevajadzēja darīt. Diemžēl tas viņu nepadarīja īpašu - kā jau visus cilvēkus, sarkšana viņu visbiežāk nodeva. Labi vai slikti tas, to gan viņa joprojām nebija sapratusi.
Puisis aizdomājies skatījās tālumā. Viņai nebija ne mazākās nojausmas, par ko gan viņš varētu domāt. Viņam arī ne.
Ar skaļiem un dobjiem klaudzieniem viņa mierīgi pieklauvēja pie viņa muguras.
- Zini, mēs vēl neesam iepazinušies.. - viņa teica, slēpjot kādus tālākos nodomus, ko puisis protams pamanīja.
- Kā jau tu teici, ir lietas, kuras varbūt labāk nezināt. Nav tā, ka es būtu galīgi stulbs, bet vienu pateikt gan es varu - tie ir tikai vārdi. Vārdi, ar kuriem pārējie mūs spētu atpazīt. Un mums taču tas nav vajadzīgs - mēs viens otru pazīsim tāpat - lai arī kur mēs būtu. - Viņš skaidroja savā vismaigākajā tonī.
- Tu mani pārsteidzi, bet tev tiešām ir taisnība. Zini, man pat liekas, ka mūs kopā satur kaut kādas auras vai kaut kas uz to pusi. Tāda neredzamā saite.
- Un kāpēc gan lai tā nebūtu? - Viņš nelielā neizpratnē jautāja.
- Nekas, es tikai skaļi domāju. - Viņa smaidoši atbildēja un nolika savu skaisto galvu uz viņa kaulainā pleca.
- Vai tas viss vēl kādreiz atkārtosies? - Viņš skumji jautāja, cerot, ka atbilde būs apstiprinoša.
- Varbūt reizēm labāk ir nezināt. - Viņa pasmīnēja un teica. - Mēs vienmēr sajutīsim viens otru. Un ar to pietiks. Tici man.
- Varbūt kādreiz. - Viņš klusi noteica un aizvēra acis. Nē, viņš negulēja..
-
Mūzika: Trans-Siberian Ochestra - Vienna
Sajūta: jauki
Birka: proza
-
6 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..
- Mežs
- 2007. gada 12. Marts , 20:31
- Bālgana migla lēni jaucās ar tikpat pelēkiem dūmiem, kas pildīja gaisu ar pretīgu sodrēju smārdu. Biezais aromāts, lēni ceļoties augšup, bija sajaucies ar mitro gaisu jau tik daudz, ka, ejot pa klusajām ielām, smalkais lietus skaloja sasmakumu tieši cilvēku saviebtajās sejās. Vietām retumis iespīdēja kāds saules stars, kas centās miklo zemi sasildīt tik daudz, lai kaut nedaudz pietuvinātu pavasari.
Bāls puisis, kura seja bija paslēpta zem nošļukušās kapuces, lēni gāja pastaigā pa klusu un vientuļu mežu, kuru, par spīti lietum, miglai, dūmiem un laikam, kurš palika arvien karstāks, klāja balta sniega kārtiņa, kas gan vietām bija tik plāna, ka tai cauri varēja manīt spraucamies mazus un vājus sniegpulkstenīšu asnus, kuri, laikam ejot, varētu mežu padarīt daudz zaļāku. Jauneklis gāja gariem, bet bezmērķīgiem soļiem, ik uz soļa atstādams dziļi iegrimušu pēdas nospiedumu.
Mežā saule spīdēja daudz mazāk nekā ārpus tā, jo augsto priežu un egļu biezzaļie ietērpi slāpēja saules starus tā, it kā mežam būtu lemts palikt tumšam un klusam, lai arī kādi apstākļi būtu visapkārt. Arī migla pamestajā biezoknī bija sakrājusies krietni vairāk, kaut kur tālumā varēja dzirdēt klusu putnu spārnu švīkstoņu, kas nemitiīgi centās ielauzties starp ciešajiem zariem, bet, pateicoties stingrajiem un pārsedzošajiem koku zariem, viņu pūliņi nevainagojās ar tiem labvēlīgiem panākumiem.
Stīvā tēla garais apmetnis lēni vilkās pa mitro zemi. Migla še' bija savilkusies tik bieza, ka nu jau vairs lāga nevarēja saredzēt dzīvnieku iestaigāto tacinu, no kuras mēģināja nenoklīst arī apmetņotais rēgs, kurš nemitīgi slīdēja caur resnajiem koku stumbriem, apstājoties tikai uz brīdi, lai nenoklīstu no skumjās takas.
Puisis, kurš, par spīti vakara tuvībai, soļu garumu un raitumu nebija mainījis, radīja iespaidu, itkā nezinātu, kur dodas, bet tas tā nebūt nebija. Ikkatrs viņa solis bija rūpīgi aprēķināts un šķita, ka pat, neskatoties uz sīvo un smacējošo miglu un dūmaku, viņš redzēja kā visskaidrākajā dienā. Ar rokām viņš trausa zarus uz malām vienus pēc otriem, tiesa, brīžiem gan tie nedaudz sapinās viņa garajās aprocēs, taču tas nebija šķērslis, tos viņš atbrīvoja ar veiklu rokas vēzienu, tā, it kā ko tādu nedarītu pirmo reizi.
Un viņš patiešām to nedarīa pirmo reizi. Viņš šo pamesto mežu apmeklēja katru reizi, kad jutās vientuļš un pamests, jo meža klusums ļāva viņam atsvabināt nogurušo prātu, kuram atslodze šajos drausmīgajos un barbariskajos laikos noteikti nāca par labu. Mēmais biezoknis bija kļuvis par savdabīgu viņa mājvietu jau ilgāku laiku, tas vienmēr spēja saglabāt sevī mieru, kas plūda no visām tā pusēm, gluži tāpat kā vēsums, kas spēja veldzēt sakarsušas dvēseles.
Nonācis pie neliela, klusi urdzoša strautiņa, kurš likās daudz dzīvāks par visu, kas atradās šajā mežā, klusais ceļinieks pietupās un tumšais apmetnis, kas viegli trīsuļoja, tajā atspīdot strauta aukstā ūdens mutuļiem, lēni noplaka ledainajā sniegā, kas te bija daudz aukstāks nekā citur mežā. Šķiet, ka šī bija tā vieta, no kuras ledainais vējš dzina sniegu un aukstumu pa visu mežu. Jaunietis lēni padzērās ūdeni, kas lika viņa miesās atkal ieplūst možumam.
Izstīdzējušais tēls piecēlās un, noslaucījis muti, no kuras lēni pilēja ūdens, pavērās tālāk. Pāris soļus tālāk strauts vērtās upītē, kura sazarojās divās, no kurām viena, pirms pazušanas miglā, kļuva vēl mazāka par strautiņu, bet otra turpināja savu ceļu dziļumā, kas nepārsniedza potītes. Šķita, ka šo noslēpumaino radību neinteresēja tas, kā savu ceļu tālāk mēros dziļākā no abām, ilgi nedomādams, viņš sasparojās un vienā mirklī jau bija pāri mazajai urdziņai. Ūdens bija viņam devis tik daudz spēka, ka tas gluži vai spēja lidot.
Uz kādu brīdi puisis iegrima dziļajā, nebeidzamajā miglā, bet līdzko parādījās, viņš vairs nebija viens. Aiz viņa muguras atradās smagnēja, sūnām pārklāta māja, cik nu to tā varēja saukt, un neliels, šķietami izkopts klajums. No mājas jumta bija izbīdīts mazs skurstenis, kurš, kā likās, varēja būt biezās miglas vaininieks. Bet laikam jau nebija, jo likās, ka skurstenis savus dūmus nebija jutis jau ļoti ilgu laiku. Māja šeit bija saglabājusies gadsimtiem ilgi un jauneklis, kurš nu jau bija atsedzis savu seju, šo vietu bija atradis reiz, kad bija nodomājis izvēdināt savas sasmakušās domas, kuras toreiz viņu beidza nost daudz sāpīgāk, nekā to darīja tagad. Jā, viņš tiešam bija jauneklis, kaut seju viņam sedza rētas, kuras bija griezusi dzīve ar savu nežēlīgo asmeni un kaut viņa stāvs likās daudz dzīves gudrību un grūtību pieredzējis.
Pamestais ceļinieks apsēdās uz sūnaina koka celma, pavērsa savu skatienu lejup un ieklausījās klusumā. Šeit nebija dzirdams nekas, pat ne tuvumā esošais strautiņš. Arī gaisā bija jūtams tikai tīrs un svaigs gaiss, kurš piegādāja viņa smadzenēm gardu un pilnvērtīgu barību.
Tā nu viņš šeit sēdēja un domāja domas, par kurām nevienam tā arī nebūs lemts uzzināt. Nogurušais ceļinieks bija viens, bet tik un tā domāja par visu un visiem. Viņš nedalīja. Vinš saudzēja. Visu.
-
Mūzika: 105 Fields of the Nephilim - Laura
Sajūta: irjaulabi
Birka: proza
-
22 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..
- Pēdējās sāpes
- 2007. gada 2. Marts , 16:46
- Paveroties laukā pa logu, viņš ieraudzīja, ka bālā migla ir pārvērtusies lietus biezos lietus mākoņos, kas bēra smagās lietus lāses uz gaišā, spīdīgā sniega. Lietus lāses kā svēts ūdens sitās pret māju jumtiem, palodzēm un zemi, kura vietām bija atsegta un pretīga spīdēja caur tās plāno sniega kārtu. Lietus dzina netīros ūdeņus tālu projām, rodot atkal mieru un jaunu tīrību.
Viņš sēdēja siltajā istabā, kura likās pat pārlieku karsta, un jutās pagalam draņķīgi. Nupat viņš bija redzējis tik svētus brīžus, bet nu viņam atkal nācās vērties vienmuļajās sienās, kas nebija mainījušās jau ilgus, mokoši ilgus gadus. Pavēries spogulī, viņš ieraudzīja savus izvandītos matus, kuri šobrīd likās vēl pretīgāki nekā pirms brīža. Ieskatījies savās aizpampušajās acīs, kuras vērās viņā tik cieši, ka varētu domāt, ka tās sen nav redzējušas pašas sevi, viņš paņēma nodilušās šķēres, kuru zobi bija pārlieku neasi, viņš sāka griezt savas biezās matu cirtas, tās lēni, vienu pa vienai nometot pie savām kājām.
Galva lēni kļuva arvien plikāka un atsedza viņa nežēlīgos vaibstus, kuri ikvienam bija slēpti jau ilgāku laiku. Sajutis, ka ar to ir par maz, viņš noplēsa sev visas drēbes, kuras sedza viņa vājo ķermeni. Kaut pie spoguļa jau stāvēja kails, apskādējis savus matus un atsedzis savu ķermeni, viņš juta, ka ar to ir par maz. Nokrītot uz ceļiem un spēcīgi kasot savu glumo ādu viņš centās atsegt savu miesu. Likās, ka viņu dedzina katrs vissīkākais pieskāriens, katra vissīkākā ādas kārtiņa, kura ir neatgriezeniski pielipusi viņa liesajai miesai.
Izkliedzot agonisku sāpju kliedzienu, viņš krita zemē, nežēlīgi triecot savu galvu pret cieto grīdu, kas, likās, bija kļuvusi vēl cietāka nekā tā ir parasti.
Raustīdamies sāpēs, viņš gulēja zemē. Viss viņam bija kļuvis svešs un tāls, pat viņa noslienātie mati un drēbes, kas gulēja uz zemes. Tas viss viņam vairs nebija vajadzīgs.
Nesaprotamas domas maisījās pa viņa galvu,un viņam sāka likties, ka viņš beidzot ir tīrs. Viņš jutās jauns un šķīsts. Viņš bija atmetis visu, kas viņam bija svarīgs. Viņš bija sāpinājis sevi un pazemojis sevi. Bet viņš jutās tīrs.
Tīrs un brīvs no aizspriedumiem.
-
Mūzika: Profugus Mortis - Last Pain
Sajūta: noguris
Birka: proza
-
0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..
- Nopūta
- 2007. gada 27. Februāris , 22:31
- Lēni nokāris savas ļenganās rokas un pacēlis acis, viņš pavērās sārtajās debesīs.
"Vai tiešām man tas ir vajadzīga šī neadekvātā atklātība?" viņš uzrunāja sevi. "Cik daudz gan man dot, cik daudz gan jūs visi esat spējīgi ņemt?" viņš turpināja domāt veroties debesīs, kas viņa domas nepadarīja ne par matu skaidrākas. Zvaigznes turpināja spīdēt, gluži tāpat kā tas bija pirms stundām, dienām, mēnešiem un gadiem.
"Kāpēc es varu runāt ar visiem, bet visi nevar runāt ar mani?" viņš nopūtās.
Pēdējās stundās viņa prātu mocīja tikai daži jautājumi, tiesa, tie nebija no tiem vieglākajiem jautājumiem, tie nebija jautājumi, kurus varētu atbildēt kāds labs draugs, pat ja viņam tādi būtu. Uz to nevarētu atbildēt pat tie draugi, kādus viņš gribēja, kādus loloja savās naivajās cerībās, kuras arvien māca viņa dvēseli dziļākās skumjās, līdzīgi kā mazu, kucēnu, kurš par izpildīto triku saņem vien rājienu.
"Vai tiešām "/paldies stulbiem cilvēkiem, kuri vienmēr pacenšas ar savu stresu nosist no domas/
"Vai tiešām man būtu jāizliek sava dvēsele publiskai apskatei tāpat kā gars, kurš nepatīk tik daudziem?" viņš neizpratnē jautāja, paveroties spoži kvēlošajā mēnesī. "Vai varbūt atstāt tur tik to, ko visiem redzēt ļauts?"
Nopūties viņš atkal nokāra galvu un sāka skaitīt mazos smilšu graudiņus, kuri vēstīja par daudz mierīgākiem un stabilākiem laikiem. "Ak, kaut nu viņi spētu runāt," viņš noguris nopūtās. Noguris no dzīves un pārlieku lielās ažiotāžas ap dzīvi, kura būtu pelnījusi mazu koka būdiņu pašā meža vidū.
"Ja sabiedrības nav - viņas nevar pietrūkt," viņš aptvēra. "Bet vai tas man traucē būt ar sabiedrību? Būt sabiedrībai un būt par tās daļu? Nē, domāju, ka nē!" viņš sāka aptvert, kas viņam pietrūcis.
Ieguvis jaunus spēkus viņš piecēlās, notrausa no sevis pelēcīgās smiltis un, domādams, ka gan arī pats kādreiz būs kā smiltis, lēni uzmina tām savu nežēlīgo soli.
"Ko lemts mīdīt, to mīdīs. Un pēc tam nežēlojies," viņš nodomāja un nolēma atstāt sevi tur, kur vienmēr bijis - sapņos, izdomā un melanholiskos rakstos.
-
Mūzika: Ashes To Ashes - Sic Transit Gloria Mundi
Sajūta: nekas
Birka: proza
-
0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..
- Piedod
- 2007. gada 22. Februāris , 21:24
- Viņš nočukstēja, lēni paceļot aizraudātās acis, tikko uzzinājis lietas, kuras nedaudz pagrieza viņa jau tā līkumoto dzīvi.
"Ak, ko nu, es to jau tāpat zināju," viņš izdvesa nopūšoties. Viņš vienmēr, jau kopš senas bērnības, zināja lietas, kuras viņam nebūtu jāzin, dzirdēja pat visklūsākās un tālākās asarainās vaimanas un vienmēr saprata. Tikai diemžēl neviens nesaprata viņu.
"Kāpēc gan es nevarēju izaugt kā parasts bērns? Bērns, kurš cauru dienu varētu rotaļāties ar jautrajiem pagalma zēniem, kuri sauktu mani ārā katru reizi, kad viņiem nebūtu ko darīt? Kāpēc gan es nevarēju būt vienkāršs ierindas cilvēks, kam ir viss un kam vairāk neko nevajag?" viņš murmināja savā zemajā un nesaprotamajā balsī, kura aizlūza katrā skaļākā un uzsvērtākā zilbē.
Asaras lēni ritēja pār viņa vaigiem, kuri saspringti raustījās apzinoties gaidāmo un jau pagājušo. Saķēris galvu savās sastrādātajās rokās viņš mēģināja nomierināties un beidzot sākt domāt racionāli.
"Jā, laikam jau tas viss ir par vēlu.. Kaut uzmanības man nekad nav pietrūcis, es vienmēr jūtos tik sasodīti vientuļš. Bet kāpēc gan?"
Laiks bija pārvērtis viņu neapmierināmā un baudīt nespējīgā objektā, kam vienīgā saistība ar vārdu "cilvēks" bija tikai tā necilais, saules un dabas žēlotais, ķermenis.
"Piedod," viņš maigi novilka. "Par ko gan es esmu sevi pārvērtis?"
Saņemot visus spēkus savās rokās, viņš bija spējīgs uz visu, ja tikai tam bija pietiekoša motivācija. Tas viņu grauza no visām pusēm, jo motivācijas nebija gluži tāpat kā cilvēku, kas spētu un gribētu uzlabot viņa necilo, pārlieku neizmantojamo, dzīvi.
Viņa acis joprojām bija aizpampušas gluži tāpat kā viņa dzīve.
Aizvēris asarainās acis viņš izpūta visu savu pretīgo elpu.
"Tās laikam ir beigas", viņš noelsās un ar pēdējiem spēka pārpalikumiem noslaucīja miklo seju.
"Beigas.."
-
Mūzika: Nightwish - Kuolema Tekee Taiteilijan
Sajūta: noguris
Birka: proza
-
0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..