- Nakts
- 2007. gada 1. Jūlijs , 10:23
- Saulei jau pavisam drīz bija jāsāk aust, bet viņi joprojām sēdēja un lēni runāja par savām dzīvēm. Sārtas domu alegorijas plūda dzestrajā, nemiera vēju izjundītajā, pusnakts gaisā.
Viņa nerimstoši glāstīja savus biezos, tumsnējos matus, kurus viņš tik bieži bija apbrīnojis un pētījis. Viņiem tie nozīmēja daudz. Arī viņu dzīves un dzīvības tiem nozīmēja sasodīti daudz.
Nebija jau tā, ka viņi bija nākuši sēdēt uz vecā, noplukušā, pelēkbrūnā soliņa kādu noteiktu iemeslu dēļ, tie vienkārši gribēja izbaudīt to, ko dzīve tiem sniegusi, atrast to, ko tā tiem varētu sniegt.
Daiļā meitene, ja viņu drīkst tā saukt, atkal lēni, taču ar visgraciozāko rokas kustību, atglauda savus matus, atsedzot bālu, saules sargātu pieri un acis, kurām patika šaudīties kā daudzām jo daudzām baltām dūjām, kuras cenšas izbēgt no ledainas lietus dušas.
Puisis noklepojās, pievērsdams sev uzmanību, un teica:
- Paklau, vai tev neliekas, ka kaut kas mūs tomēr ir atvedis šurp?
- Es domāju, ka tie esam vien paši mēs, - viņa klusi un skaidrojoši atbildēja.
- Bet kā gan mēs varam apzināti nokļūt vietā, kuru neapzināmies? - viņš atkal neizpratnē jautāja. Viņš vienmēr bijis liels jautātājs, kuru nespēj apmierināt pat visplašākās atbildes.
- Neuzdod tik daudz jautājumus, sarunāts? Tāds taču ir cilvēku fenomens, viņi vienmēr nokļūst tur, kur tiem vismazāk vajadzētu nokļūt. - Jaunā lēdija nedaudz dusmīgi skaidroja, skatoties puiša neizprotošajās acīs.
- Tu tiešām domā.. Tu tiešām domā, ka mums šeit nebija jābūt? - Viņš bija apjucis. Lai nu kā, bet viņam bija licies, ka viss notiek tieši tā, kā tam bija jābūt. Ka saulei ir jāaust tieši tad, kad tā ausīs, un ka viņiem bija jābūt šeit lai to visu redzētu un spētu izbaudīt kopā. Jā, kopā. Kopā būšana viņam bija kas apburošs, kas tāds, kas lika viņam baudā aizvērt savas acis, ko viņš nudien darīja reti, izņemot reizes, kad viņš, kā jau visi cilvēki, mirkšķināja vai gulēja.
- Nē taču, tu atkal mani nesaprati. Ne vienmēr viss ir attiecināms uz visām reizēm, vai saproti? Mēs te esam, tātad mums te ir jābūt, bet vai kādam no malas liekas tāpat? Es nezinu, un varbūt pat negribu zināt. Zini, reizēm ir labāk nezināt. - Viņa nodeklamēja skatoties zvaigznēs un tikko jūtami pārslidināja roku jaunēkļa mugurai. - Ods, - Viņa piebilda un nosarka.
- Saprotu. Tu vienmēr esi bijusi gudrāka par mani. Bet zini - man tas patīk, es tā jūtos drošāks. - Dažas lietas viņš tiešām saprata un spēja atpazīt. Viena no tādām lietām pavisam noteikti bija meli un māņi. - Bet vai arī par odu tu teici taisnību?
- Tu taču zini, ka es tev nekad nemelotu. Tiesa, ods nebija galvenais iemesls, ja to tu gribēji dzirdēt. - Viņa klusi, bet pārliecinoši piebilda un atkal nosarka. Viņa vienmēr bijusi kautrīga meitene un sarka pat tad, kad to varbūt nevajadzēja darīt. Diemžēl tas viņu nepadarīja īpašu - kā jau visus cilvēkus, sarkšana viņu visbiežāk nodeva. Labi vai slikti tas, to gan viņa joprojām nebija sapratusi.
Puisis aizdomājies skatījās tālumā. Viņai nebija ne mazākās nojausmas, par ko gan viņš varētu domāt. Viņam arī ne.
Ar skaļiem un dobjiem klaudzieniem viņa mierīgi pieklauvēja pie viņa muguras.
- Zini, mēs vēl neesam iepazinušies.. - viņa teica, slēpjot kādus tālākos nodomus, ko puisis protams pamanīja.
- Kā jau tu teici, ir lietas, kuras varbūt labāk nezināt. Nav tā, ka es būtu galīgi stulbs, bet vienu pateikt gan es varu - tie ir tikai vārdi. Vārdi, ar kuriem pārējie mūs spētu atpazīt. Un mums taču tas nav vajadzīgs - mēs viens otru pazīsim tāpat - lai arī kur mēs būtu. - Viņš skaidroja savā vismaigākajā tonī.
- Tu mani pārsteidzi, bet tev tiešām ir taisnība. Zini, man pat liekas, ka mūs kopā satur kaut kādas auras vai kaut kas uz to pusi. Tāda neredzamā saite.
- Un kāpēc gan lai tā nebūtu? - Viņš nelielā neizpratnē jautāja.
- Nekas, es tikai skaļi domāju. - Viņa smaidoši atbildēja un nolika savu skaisto galvu uz viņa kaulainā pleca.
- Vai tas viss vēl kādreiz atkārtosies? - Viņš skumji jautāja, cerot, ka atbilde būs apstiprinoša.
- Varbūt reizēm labāk ir nezināt. - Viņa pasmīnēja un teica. - Mēs vienmēr sajutīsim viens otru. Un ar to pietiks. Tici man.
- Varbūt kādreiz. - Viņš klusi noteica un aizvēra acis. Nē, viņš negulēja.. -
Mūzika: Trans-Siberian Ochestra - Vienna
Sajūta: jauki
Birka: proza - 6 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..
- 1.7.07 16:28
-
Nav svarīgi
Visnotaļ jauki.
- Atbildēt
- 1.7.07 23:24
-
Paldies :)
No tevis ko tādu nebiju gaidījis :) - Atbildēt
- 1.7.07 23:35
-
Nav svarīgi
Ūja, kādēļ? Vai es kāda ļaunā mātesmeita, vai? /smej/
- Atbildēt
- 1.7.07 23:54
-
Nē, jo nevienu citu darbu tu vispār neesi komentējusi :D Pat ne ar "nožēlojami."
Un tu vispār man likies tāda nozudusi no mana areāla perifērija :D - Atbildēt
- 4.7.07 11:26
-
Nav svarīgi
Es vispār no cibas arī esmu tā kā nedaudz pazudusi.
- Atbildēt
- 4.7.07 16:30
-
Esmu pamanījis. TIeši tāpēc arī tā atbildēju :>
- Atbildēt