- Piedod
- 2007. gada 22. Februāris , 21:24
-
Viņš nočukstēja, lēni paceļot aizraudātās acis, tikko uzzinājis lietas, kuras nedaudz pagrieza viņa jau tā līkumoto dzīvi.
"Ak, ko nu, es to jau tāpat zināju," viņš izdvesa nopūšoties. Viņš vienmēr, jau kopš senas bērnības, zināja lietas, kuras viņam nebūtu jāzin, dzirdēja pat visklūsākās un tālākās asarainās vaimanas un vienmēr saprata. Tikai diemžēl neviens nesaprata viņu.
"Kāpēc gan es nevarēju izaugt kā parasts bērns? Bērns, kurš cauru dienu varētu rotaļāties ar jautrajiem pagalma zēniem, kuri sauktu mani ārā katru reizi, kad viņiem nebūtu ko darīt? Kāpēc gan es nevarēju būt vienkāršs ierindas cilvēks, kam ir viss un kam vairāk neko nevajag?" viņš murmināja savā zemajā un nesaprotamajā balsī, kura aizlūza katrā skaļākā un uzsvērtākā zilbē.
Asaras lēni ritēja pār viņa vaigiem, kuri saspringti raustījās apzinoties gaidāmo un jau pagājušo. Saķēris galvu savās sastrādātajās rokās viņš mēģināja nomierināties un beidzot sākt domāt racionāli.
"Jā, laikam jau tas viss ir par vēlu.. Kaut uzmanības man nekad nav pietrūcis, es vienmēr jūtos tik sasodīti vientuļš. Bet kāpēc gan?"
Laiks bija pārvērtis viņu neapmierināmā un baudīt nespējīgā objektā, kam vienīgā saistība ar vārdu "cilvēks" bija tikai tā necilais, saules un dabas žēlotais, ķermenis.
"Piedod," viņš maigi novilka. "Par ko gan es esmu sevi pārvērtis?"
Saņemot visus spēkus savās rokās, viņš bija spējīgs uz visu, ja tikai tam bija pietiekoša motivācija. Tas viņu grauza no visām pusēm, jo motivācijas nebija gluži tāpat kā cilvēku, kas spētu un gribētu uzlabot viņa necilo, pārlieku neizmantojamo, dzīvi.
Viņa acis joprojām bija aizpampušas gluži tāpat kā viņa dzīve.
Aizvēris asarainās acis viņš izpūta visu savu pretīgo elpu.
"Tās laikam ir beigas", viņš noelsās un ar pēdējiem spēka pārpalikumiem noslaucīja miklo seju.
"Beigas.." - Mūzika: Nightwish - Kuolema Tekee Taiteilijan
Sajūta: noguris
